Solveiga Grīsle: Riepu bezmaksas nodošana ir iespējama, ja visi tirgus dalībnieki ir vienlīdz atbildīgi  (6)

Salīdzinoši bieži ir dzirdēts aplams viedoklis, ka nolietoto riepu nodošana bez maksas ir ietverta likumdošanā. Tā nav taisnība. Likumdošanā tas nav noteikts. Riepu pieņemšanu par maksu galvenokārt ietekmē fakts, ka nolietotas riepas ir negatīvais atlikums, tās neviens pārstrādei bez maksas nepieņem, bet šobrīd veiktais riepu ievedēju finansējums nav pietiekošs, lai šo bezmaksas pieņemšanu finansētu. Turklāt, ne visas riepas ir iegādātas tieši Latvijā, diezgan vērā ņemama daļa ienāk no citām valstīm, bet pēc nolietošanas paliek Latvijā.

Svarīgi ir saprast, ka riepu dzīves ciklā ir iesaistītas vairākas puses – jaunu riepu tirgotājs, pircējs, nolietotu riepu apsaimniekotājs, riepu pārstrādātājs un visa procesa uzraugošā valsts institūcija. Nepilnības šobrīd ir lielākajā daļā no iesaistītajām pusēm, jo pārdevējiem ir iespēja negodprātīgi apiet dabas resursa nodokļu sistēmu – riepas ievedot Latvijā, bet nemaksājot riepu apsaimniekotājiem par attiecīga apjoma nolietotu riepu savākšanu un nodošanu pārstrādei. Šādi pārdevēji gala pircējam līdz ar to var piedāvāt zemāku cenu, tādējādi konkurējot ar legāliem riepu tirgotājiem. Rezultātā, šādas riepas nonāk Latvijā, bet finansējums to apsaimniekošanai izpaliek.

Kad riepas ir nolietojušās, tās īpašnieks vēlas no riepām atbrīvoties un, kā liecina "AJ Power Recycling" februārī veiktā aptauja, gandrīz puse autovadītāju (41%) izvēlas tās atstāt servisā līdz ar sezonālo riepu maiņu. Savukārt liela daļa riepu maiņas servisu šīs riepas nepieņem, jo tālāk tiem par nolietotu riepu nodošanu ir jāmaksā. Tieši tā paša iemesla dēļ riepas bez maksas nepieņem arī daudzi šķiroto atkritumu apsaimniekotāji. Rezultātā tās bieži paliek garāžās, šķūnīšos vai sliktākajā gadījumā – tiek izmestas dabā vai sadedzinātas.

Šie piemēri rada būtisku ietekmi uz iedzīvotāju izpratni par to, kā notiek riepu apsaimniekošana un pārstrāde, taču tiem iztrūkst informācijas par aisberga neredzamo daļu – pēc mūsu aplēsēm, kas balstītas uz CSDD statistiku par automašīnu skaitu Latvijā, šobrīd aptuveni 30% no jaunu riepu ievedējiem nemaksā DRN nodokli valstij vai riepu apsaimniekotājiem, tā rezultātā riepu apsaimniekošanas sistēmā rodas finansējuma iztrūkums, ko nepieciešams kompensēt un tas tiek darīts, piemērojot samaksu par riepu nodošanu. Pēc būtības rodas apburtais loks – neatbildīgu riepu ievedēju dēļ nolietotu riepu apsaimniekošanai finansējums nav pietiekošs, līdz ar to nav iespējams nodrošināt bezmaksas riepu pieņemšanu, un nolietotu riepu uzkrājums turpina palielināties.

Situāciju, mūsuprāt, ir iespējams uzlabot ar trīs soļiem – vispirms ir nepieciešams pielāgot sistēmu patērētājiem, stiprināt kontroles mehānismu un atbalstīt riepu pārstrādes infrastruktūras uzlabošanu.

Mūsu viedoklis ir, ka normatīvu sistēma pēc būtības ir pareiza un var būt efektīva, bet tās piemērošanai un kontrolei jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Turklāt, lai sistēma strādātu, tā jāpielāgo iedzīvotāju reālajiem paradumiem. Visveiksmīgāk strādātu modelis, kurā riepas tiek atstātas tur, kur tās tiek mainītas – riepu maiņas servisā vai nodotas bez maksas tam apsaimniekotājam, ar kuru riepu tirgotājs ir noslēdzis apsaimniekošanas līgumu. Katram autoservisam un tirgotājam savukārt būtu pienākums noslēgt līgumu ar apsaimniekotāju, kas šīs riepas savāktu un nodotu pārstrādei. Visi riepu ievedēji veiktu samaksu šīs sistēmas finansēšanai, kas ļautu savākt riepas no iedzīvotājiem un uzņēmumiem bez maksas.

Gribam vērst uzmanību, ka kopš 2015. gada ik gadu Latvijā tiek pirmo reizi reģistrēti aptuveni 20 tūkstoši transporta līdzekļu, par kuru ievešanu Dabas resursu nodoklis un attiecīgi arī apsaimniekošana notiek par visu transporta līdzekli kopumā. Lai veicinātu to riepu apsaimniekošanu, kas tiek ievestas kopā ar transporta līdzekli, būtu labi likumdošanā veikt izmaiņas nodalot DRN par šīm riepām atsevišķi.

Lai neveidotos jauni uzkrājumi, ir jāpalielina Valsts Vides dienesta kontroles un juridiskie resursi, piešķirot papildus finansējumu un izveidojot specializētu kontroles struktūrvienību, lai būtu lielāka iespēja uzraudzīt un sodīt nelegālos ievedējus un riepu uzkrājējus, kas nelikumīgi veido nolietoto riepu uzkrājumus, kuru turpmāka nodošana pārstrādei netiek nodrošināta. Šobrīd negodprātīgie tirgus dalībnieki kropļo aprites ekonomikas loģiku, jo sistēma ir uzbūvēta tā, lai visas riepas, kas ienāk Latvijā, tiktu apsaimniekotas. Taču realitātē tā nenotiek un trešdaļa ievesto riepu nepakļaujas atbildības sistēmai un rezultātā veido jaunus "vēsturiskos" uzkrājumus.

Riepu pārstrāde Latvijā šobrīd notiek nelielos apmēros. Daudz riepu tiek vests pārstrādei uz Lietuvu un Poliju. Aprites ekonomikas loģika paredz, ka tiek maksimāli izmantots valstī radīto atkritumu potenciāls, veicinot to šķirošanu un pārstrādi, līdz ar ko videi nekaitīga vietējā pārstrāde ir būtisks ekonomikas elements. Pie tam, veicot atkritumu pārstrādi, tiek iegūti un saražoti materiāli, kas tiek izmantoti dažādu jaunu produktu ražošanā. Latvijā vajadzētu atbalstīt jaunu, spējīgu un pietiekošu pārstrādes jaudu izveidošanu, lai ar pašmāju spēkiem nodrošinātu nolietoto riepu pārstrādi. Svarīgi atbalstīt (arī likumdošanas līmenī) pārstrādes procesā iegūtās produkcijas izmantošanu citās nozarēs – ceļu būvē, celtniecībā – pārvērst "zaļā iepirkuma" procedūras par reāli strādājošu un aprites ekonomiku atbalstošu mehānismu.

Ņemot vērā augstāk minēto, svarīgi atzīmēt, ka kā viens no nolietoto riepu uzkrājumu veidošanas kontroles risinājumiem virzītā riepu depozīta sistēma šī brīža situācijā un tuvāko gadu laikā ir dārga un realitātē neatrisinās problēmu, kamēr tirgus netiks pienācīgi kontrolēts un visi tā dalībnieki nepiekritīs vai nebūs spiesti spēlēt pēc vieniem noteikumiem.