Artūrs Bukonts: Nedrīkst pieļaut bankrotējuša koksnes tirdzniecības modeļa atkārtotu uzspiešanu  (5)

Mežizstrādātāji ir kategoriski pret esošo koksnes pārdošanas standartu pazemināšanu, jo tā nozarē veicinātu veco laiku nestabilitāti un jaunu krīžu potenciālu, kā arī būtu trieciens vienai no Latvijas vadošajām eksporta nozarēm – kokapstrādei.

Tikai virspusēji lūkojoties, mežizstrādātājiem, apaļkoksnes pārvadājumu un šķeldas ražošanas pakalpojumu sniedzējiem var būt vienaldzīgs jautājums par to, kā tieši koksni Latvijā realizē lielākais mežu īpašnieks – AS "Latvijas valsts meži". Var šķist, ka mežizstrādātājiem koksne tāpat būs jāsagatavo un jāpiegādā, tāpēc nav vajadzības satraukties par standartu pazemināšanu. Tomēr tā gluži nav. Nozares uzņēmumi jau ne vienu reizi vien ir bijuši liecinieki dažāda rakstura krīzēm – gan ekonomikas burbuļu plīšanai, gan dabas stihiju radītajām nelaimēm un tagad arī pandēmijas radītajām sekām. Esam secinājuši, ka mūsu nozares spēja pārvarēt visus šos izaicinājumus ir nesaraujami cieši saistīta ar vietējās pārstrādes uzņēmumu "bioloģisko daudzveidību" – reģionālo pārklājumu, saražoto produktu un noieta tirgu dažādību, kā arī uzņēmumu mērogu atšķirību. Gluži vienkārši – kad vieniem iet sliktāk, otriem klājas labāk, un otrādi. Šāds balanss ir nodrošinājis pakāpenisku un stabilu izaugsmi. Un šo balansu ir garantējušas valsts mežu apaļkoksnes pircējiem izvirzītās kvalitātes prasības attiecībā uz koksnes uzmērīšanu, infrastruktūru, nodarbināto atalgojuma līmeni, kā arī paša uzņēmuma finanšu stabilitāti. Šo prasību ievērošana šajā dekādē ir kalpojusi par garantu un dzinuli jaunu ražotņu un rūpnīcu izveidei Latvijā, ražojošo uzņēmumu eksportspējas kāpumam, reizē veiksmīgi atvairot vieglas īstermiņa peļņas tīkotājus un biznesmeņus – spekulantus.

Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas skatījumā, nosakot augstāko cenu par vienīgo būtisko kritēriju apaļkoksnes pārdošanā, pirmie cietīs daudzi desmiti mazo un vidējo kokapstrādes uzņēmumu. Katrs atsevišķi viņi ir neliels spēlētājs un pārstrādā nelielus koksnes apjomus, tomēr visi kopumā rada lielāko darbavietu skaitu, īpaši reģionos. Agrākā pieredze parāda, ka mazie ražotāji nespēs ilgtermiņā izturēt apaļkoksnes uzpircēju spiedienu, kas apzināti turēs cenu līmeni tik augstu, cik būs vajadzīgs, lai vietējie netiktu pie koksnes izejmateriāla. Jā, lielie nozares uzņēmumi noteikti izturēs ilgāk, bet aptuveni pusgada laikā vairums mazo kokapstrādātāju pazudīs. Lielie kļūs lielāki, bet būtiski palielināsies valsts koksnes resursu daļa, kas neapstrādāta konteineros aizpeldēs uz ārzemēm. Tā ir taisnība, ka cena par neapstrādāto koksni visdrīzāk palielināsies, bet valsts zaudēs darbavietas un uzņēmumus, kas koksni pārstrādājot tepat, tai pievieno sešas reizes lielāku vērtību gala produktā. Kokapstrādes produktu eksports dramatiski saruks.

Tieši tāpēc mežizstrādātājiem nav vienalga, vai ir jāsagatavo koksne ārvalstu uzpircēju piegādēm uz ostu vai uz vietējo kokapstrādes uzņēmumu Kandavā, Alojā, Gulbenē vai Dobelē. Iznīcinot daudzos vietējos mazos kokapstrādātājus, apaļkosknes tirgus kļūtu atkarīgs no dažiem lieluzņēmumiem un ārvalstu starpniekiem. Tas ir ļoti liels risks un ienesīs nozarē lielu nestabilitāti – zaudējot dažādību, mēs automātiski zaudētu iespēju balansēt tirgus situāciju krīzes brīžos. Tas savukārt garantē nākotnes dīkstāves mežā.

Tāpēc Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācija aicina atkārtoti neuzspiest veco, bankrotējušo valsts koksnes tirdzniecības modeli, bet pakāpeniski turpināt pilnveidot jau esošos valsts mežu apaļkoksnes pārdošanas principus, kas veicina koksnes pārstrādi Latvijā un palīdz nodrošināt nozares stabilu attīstību ilgtermiņā.