Gatis Roze: Atkritumu izvešanā Rīgā ir nepieciešams brīvais tirgus un brīvā tirgus konkurence  (6)

Kādēļ? Šobrīd ir fiksētas vairākas problēmas, kas ir pastiprinājušās vai arī radušās līdz ar pilsētas sadalīšanu četrās zonās un katras iedalīšanu konkrētam atkritumu apsaimniekotājam.

Pirmkārt, ne vienmēr ir iespējams izvēlēties konkrētai mājsaimniecībai vispiemērotāko atkritumu izvešanas grafiku, turklāt paredzētā izvešana reizēm kavējas, kā rezultātā sadzīves atkritumi tiek izmesti šķirotajiem atkritumiem paredzētajos konteineros, par ko tiek saņemts sods.

Protams, dažu mēnešu laikā pārkārtot sarežģītas loģistikas ķēdes ir grūti, ideālu grafiku uzreiz izveidot neizdosies. Taču, manuprāt, fiksētās problēmas ir pietiekami nopietnas, lai par tām runātu. Piemēram, iedzīvotāji ir spiesti samierināties tikai ar konkrētu atkritumu izvedēju piedāvāto nedēļas dienu. Alternatīvu nav. Un arī paši uzņēmumi nemaz neslēpj, ka mazāk blīvi apdzīvotajos rajonos citu iespēju nemaz nebūs, jo "rodas papildu izmaksas". Atkritumu savākšanas mašīnas atsevišķās ielās un rajonos katru dienu neiegriežoties arī tādēļ, ka grafiki tiekot veidoti iespējami draudzīgāki videi un ceļiem.

Manuprāt, tā ir demagoģija, kura ir iespējama tikai tādā monopola situācijā, kāda ir izveidojusies patlaban. Brīva konkurence liktu atkritumu apsaimniekotājiem vairāk domāt par modernām tehnoloģijām, piemēram, konteineru aprīkošanu ar īpašiem sensoriem, kas ziņo par aizpildījuma līmeni. Tas ļauj automātiski koriģēt grafikus, padarot atkritumu izvešanu patiešām videi draudzīgu un samazinot izmaksas. Ja Rīgā tiktu domāts par šādu vai līdzīgu tehnoloģiju izmantošanu, tad, iespējams, nebūtu tik bieži jāatbild uz iedzīvotāju jautājumiem par to, kādēļ blakus esošajām mājām ir dažāds izvešanas grafiks, ja reiz atkritumu savākšanas mašīna nobrauc gar abām? Vai kādēļ šķirotos atkritumus izved vienā dienā, bet sadzīves atkritumus – citā? Taču, cik zinu, Rīgas domes izsludinātajā iepirkumā tikai vienā zonā tika prasīta pieredze darbā ar attālināti nolasāmām ierīcēm.

Mēdz būt arī pretēji – maksimāli pieejamais izvešanas reižu skaits nav pietiekams, papildu konteineriem vietas nav, tādēļ ap tiem krājas atkritumi. Ēkas apsaimniekotājam nākas piemēsloto teritoriju kopt, organizējot papildu uzkopšanas. Arī tās ir papildu izmaksas, par kurām galu galā var nākties maksāt iedzīvotājiem.

Šobrīd iedzīvotājiem jau tā tiek uzkrautas dažādas papildmaksas par atkritumu izvešanu un draudēts ar līgumsodiem, kuri ne vienmēr ir saprotami. Tādēļ šķistu loģiski, ka gadījumos, ja atkritumu apsaimniekotājam izvešanas grafiku kādu iemeslu dēļ neizdodas ievērot, tiktu piemērotas atlaides.

Iedzīvotājiem ne vienmēr saprotamās papildu maksas saistās ar pieejamības nodrošināšanu konteineriem. Tā ir otrs būtiskākais problēmu loks, ar kuru pēdējos trīs mēnešos saskaramies. Atkritumu ražotājam ir pienākums nodrošināt brīvu pieeju konteineriem, taču četras piektdaļas no tiem ir izvietoti slēgtās teritorijās. Varianti ir tikai divi – vai nu konteineri noteiktajā iztukšošanas dienā ir jāizstumj ārpusē, vai arī jāļauj teritorijā ienākt savācējiem.

Šobrīd par otro iespēju atkritumu apsaimniekotāji pieprasa papildmaksu, jo šādā gadījumā "veidojas izmaksas". Manuprāt, patlaban tie ir burvju vārdiņi, ar kuriem atkritumu izvedēji visai ciniski attaisno daudz ko. Tarifi ir "saskaldīti" vairākās daļās ,un reizēm rodas sajūta, ka papildmaksa var tikt piemērota par teju jebkuru kustību.

Ideja, ka iekļūšana slēgtā teritorijā prasa papildu resursus, ir saprotama, it īpaši tādēļ, ka šādu vietu nav maz, taču kādēļ cena ir jāaprēķina par katru reizi atsevišķi? Kādēļ vienkārši nevar piemērot papildu mēneša maksu, kas namu apsaimniekotājiem ļauj savlaicīgāk plānot savas finanšu plūsmas? Uz šo jautājumu nav atbildes.

Un, treškārt, neizpratni raisa piemērotie līgumsodi par nepilniem šķiroto atkritumu konteineriem un neatbilstošu sašķiroto atkritumu saturu. Tie faktiski padara atkritumu šķirošanu par maksas pakalpojumu. Lai arī kā atkritumu apsaimniekotāji netaisnotos, līgumsodu un papildmaksu dēļ šķiroto atkritumu izvešana īsti ne ar ko neatšķiras no nešķirotu atkritumu savākšanas.

Ir saprotams, ka gadījumos, ka šķirotajos atkritumos vairāk par 20% ir sadzīves atkritumi, to izvešanai tiek piemērots sadzīves atkritumu tarifs. Tas ir racionāli un izskaidrojami. Taču kādēļ šādās situācijās jāmaksā līgumsods? Jo atkal "veidojas izmaksas"? Vēl absurdāk, ja soda naudas tiek piemērotas par to, ka izvešanas dienās šķiroto atkritumu konteiners nav pilns. Kā skaidro paši atkritumu apsaimniekotāji, tas esot tādēļ, lai disciplinētu iedzīvotājus. Ja drīkst vaicāt, tad disciplinētu kādā veidā? Līdz izvešanas dienai obligāti "jāsaražo" pilns konteiners ar sašķirotiem atkritumiem? Protams, šķirotu un nešķirotu atkritumu izvešanas biežumu var mēģināt saregulēt, taču pēdējos mēnešos izveidotā līgumsodu politika nešķiet loģiska.

Iespējams, patiesais tās iemesls slēpjas Rīgā izveidotajā atkritumu apsaimniekošanas sistēmā. Tas ir Rīgas domes organizēts iepirkums, kurā uzvar saimnieciski izdevīgākie piedāvājumi. Lai uzvarētu konkrētajā zonā, tiek piedāvāta neadekvāti zema pamatcena, bet pārējie ieņēmumi "salasīti" ar dažnedažādām papildmaksām un līgumsodiem. Jo iedzīvotājiem jau nav, kur sprukt. Vai nu maksā vai arī maini dzīves vietu, neaizmirstot painteresēties, kā strādā atkritumu apsaimniekotājs citur. Ir grūti iedomāties, ka šādā situācijā atkritumu savācēji būs ieinteresēti uzlabot pakalpojuma kvalitāti, ieviest jaunas tehnoloģijas, mudināt iedzīvotājus šķirot atkritumus. Ne velti Konkurences padome ir ierosinājusi Rīgā atgriezties pie brīva tirgus principa. Un mēs, redzot, kā attīstās notikumi, varam tam tikai pievienoties. Un aicināt nevilcināties septiņus gadus, kad beigsies šogad noslēgtie līgumi ar atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem.