Ja Latvijā gribam turpināt atkritumus iznīcināt, tos aprokot, tad ir jāņem vērā, ka visi slimības perēkļi, visas indes, ko tie satur, nekur nepazūd. Tas viss ķīmijas kokteilis paliek turpat, un mums nav ne jausmas, kādas jaunas kombinācijas un indes var rasties slēgtā vidē, jo ir skaidrs, ka ķīmiskās reakcijas tur notiek un turpinās. Ja aprokam pudeles lauskas, tad tās sagaidīs nākamo civilizāciju pārstāvji, kas tās izraks no zemes un brīnīsies. Atkritumu kalnos var veidoties mutācijas, tur var rasties kukaiņi, kas ēd to ķīmijas kokteili, kuru pēc tam var pārnēsāt uz cilvēkiem. Ir ļoti daudz risku un bīstamību, kas izriet no atkritumu apglabāšanas poligonos.
Attīstītās valstis jau sen pārstrādei nepiemērotos atkritumus izmanto enerģijas ieguvei, tāpat kā biomasu, kuru nereti iepērk no Latvijas un citām Baltijas valstīm. Pirms daudziem gadiem biju Dānijā. Tur viesojos gan katlu mājā, kas tika kurināta ar salmiem no Baltijas valstīm, gan koģenerācijas stacijā, kas izmantoja sienu un šķeldu. Mums demonstrēja jaunu projektu, kurā bija ieguldīts daudz naudas, lai izmantotu kurināmo, kas iegūts no atkritumiem. Viņi jau tolaik zināja, ka atkritumu atliekas ir vērtīgs energoresurss, bet mēs tās aprokam poligonos vai sapūdējam.
Šķeldas apjomi nav bezizmēra
Mēs vēsturiski esam gājuši biomasas, šķeldas ceļu, attīstot koģenerācijas projektus, ko veicināja arī Eiropas fondu atbalsts. Tomēr tagad sākam apjaust, ka šķeldas apjomi arī nav bezizmēra – esam izpļāvuši krūmus, sakārtojuši ceļmalas. Redzam, ka arī šķeldas cena var kāpt augšup, un ir jādomā par alternatīvām, lai saglabātu elastību un kopsummā būtu iespējams noturēt siltumenerģijas cenu pietiekami zemā līmenī.
Vienlaikus cilvēce rada atkritumus, kas sadalās daudz lēnāk nekā agrāk, un to daudzums dramatiski pieaug. Mūsu dzīvesveids, koncentrācija pilsētās to tikai veicina. Savukārt vēsturiski Latvijā kopš padomju laikiem ir pierasts atkritumus utilizēt, tos aizvācot, paslēpjot, aprokot. Vārdos mūs atkritumu problēma satrauc, bet darbos – ne pārāk. Aprakšana ir īstermiņa risinājums, kas ir ļoti kaitīgs videi un mūsu pašu veselībai. Turklāt tāpat pienāk brīdis, kad attapsies, ka dzīvo uz mēslu kaudzes, ko pats esi radījis. Hlors, fluors, medicīnas preparāti un visi citi ķīmiskie elementi neizgaist tāpēc vien, ka tiek apbērti ar zemi.
Laiki ir mainījušies. Ja agrāk cilvēki apmetās uz dzīvi pie jūrām un upēm ne vien zivju dēļ, bet arī tādēļ, ka ūdens spēja aizskalot prom atkritumus, tagad vairs nevaram to atļauties, jo zemeslode ir pārāk maza. Beidzot palēnām sāk veidoties izpratne, ka daudz esam ieguldījuši zaļās, atjaunojamās enerģijas ieguvē un izmantošanā. Vienlaikus šis enerģijas ieguves veids nekādā veidā nerisina vides piesārņošanu ar atkritumu krāvumiem. "Fortum" siltumenerģijas ražošanas modernizācijas projekts Jelgavā ir viens no pirmajiem Latvijā, kurā beidzot skatāmies uz vidi, enerģētiku un sabiedrību plašākā kontekstā, un pēc cirkulārās ekonomikas principiem ejam uz atkritumu kā energoresursa izmantošanu.
Kontrolēta dedzināšana nav ugunskurs pagalmā
Dedzināšana ir laba tādā ziņā, ka novērš daudzus riskus un iznīcina kaitīgas lietas, kas var nonākt vidē. Ne velti Indijā pēc senām tradīcijām mirušos kremēja un atliekas meta Gangas upē. Ja iepilini indes pilienu glāzē, būs beigas, bet to pašu pilienu, izdzerot kopā ar kubikmetru ūdens, nekas slikts nenotiks. Dedzināšana bioloģisko vielu noārda līdz parastiem savienojumiem. Dedzinot notiek reakcija ar skābekli un viss pārvēršas CO2, ūdenī un dažos citos savienojumos un gāzēs.
Problēmas rodas tad, ja temperatūra nav pietiekama. Piemēram, notiek daļēja degšana, rezultātā rodas vesela rinda kaitīgu blakusproduktu. Tieši tāpēc parasts ugunskurs ar slapju malku pagalmā ir veselībai un videi daudzkārt bīstamāks nekā rūpnieciska enerģijas ražošana no atkritumiem iegūta kurināmā. Piemājas ugunskura dūmus neviens neattīra – tie nonāk kaimiņa dārzā, nonāk uz tavām drēbēm. Potenciāli ieelpojam ķīmiskās vielas, kas cilvēka veselībai var būt bīstamas. Padomju laikos neieteica ēst ābolus no ceļmalas ābelēm, jo tos klāja svins. Degviela bija ar svinu, kas nesadega, bet pa izpūtēju nonāca uz ceļmalas ābelēm.
Cilvēkiem maldīgi šķiet – ja pats sadedzina savā krāsnī vecus zābakus vai citus atkritumus un tad smird visa māja un kaimiņmājas, tad līdzīgi darbosies lielie enerģētikas uzņēmumi. Tās ir muļķīgas iedomas, jo rūpnieciskā līmenī nekas tāds netiek pieļauts un nav iespējams. Pirmkārt, jau kurināmais, kas iegūts no atkritumiem, nebūs tik smirdīgs, kā mēs iedomājamies. Otrkārt, kurināmā piegāde notiks slēgtos konteineros, pieņemšana – slēgtā telpā ar retinātu gaisu un filtriem, kas visas smakas savāc. Pa slēgtu sistēmu kurināmais tiks nogādāts uz kurtuvi, sadegšana būs tik augstā temperatūrā, ka viss kaitīgais sadegs, bet pārpalikumi nonāks kārtējā filtru sistēmā. Turklāt visus izmešus kontrolēs un uzraudzīs ne vien pats ražotājs, bet arī Valsts vides dienests un gan jau arī iedzīvotāju modrā acs.
Jāizmanto vietējais resurss
No atkritumiem iegūtais kurināmais jeb NAIK tiek iegūts no atkritumu atliekām, kuras nav derīgas otrreizējai pārstrādei. Vēlos uzsvērt, ka nedrīkstam kļūt par NAIK importētājvalsti – ir jāizmanto vietējie resursi. Viss, ko varam šķirot un izmantot, ir jāšķiro un jāpārstrādā. Bet nevienam nevajadzīgās un nederīgās atkritumu atliekas visgudrāk ir pārvērst enerģijā. Šādā veidā tiek novērsts jebkāds piesārņojums. Kontrolēta degšana ierobežotā tilpumā ar konkrētu temperatūru, kas nodrošina pilnīgu sadedzināšanu, savukārt viss, kas nāk ārā dūmu veidā, vēl tiek attīrīts, un arī pelni tiek atbilstoši apsaimniekoti un utilizēti.
Arī pelnu daļu var gudri izmantot, piesaistot Latvijas Lauksaimniecības universitātes vai citu augstskolu zinātniekus. Piemēram, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātnieki jau ir pierādījuši, ka koksnes pelni, kas rodas, koģenerācijas stacijās kurinot šķeldu, ir vērtīgām barības vielām bagāts materiāls, ko ir vērts nogādāt atpakaļ mežā kā mēslojumu. Arī NAIK pelniem pasaulē ir rasti risinājumi lietderīgai izmantošanai, piemēram, ceļu būvē vai siltumizolācijā.
Integrācija pilsētā ir saprotama
Citviet pasaulē enerģijas ražotnes, kurās siltumu un elektrību ražo no atkritumiem, ir integrētas pilsētvidē, kur diendienā apgrozās tūkstošiem cilvēku. Filozofija ir vienkārša, jo siltumu nevar bez zudumiem piegādāt kilometriem tālu. Piemēram, dāņi, Kopenhāgenā izveidojot slēpošanas trasi un pastaigu takas uz šādas enerģijas ražotnes jumta, sabiedrību izglīto un lieliski parāda, ka šāds risinājums ir ne tikai efektīvs, bet arī videi un iedzīvotājiem draudzīgs.
Es teiktu, ka ir apiets aplis caur atjaunojamiem energoresursiem, caur koksni uz kaut ko tādu, kas varbūt nav tik atjaunīgs, bet ko mēs ražojam regulāri, katru dienu – uz kurināmo, kas iegūts no neizmantojamiem atkritumiem. Tā ir iespēja saglabāt mūsu vidi un veselību, samazinot apglabāto atkritumu kalnus un nodrošinot to, ko mums vajag – siltumu un gaismu, kafijas dzirnaviņas, kas griežas, un televizoru, kas darbojas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
