Juris Grišins: Kas notiek ar naudas cenu Covid-19 laikā?  (1)

Banku finansējuma ziņā pēc neliela kopējā kredīta portfeļa samazinājuma martā, bankas ātri pārgrupējās un piedāvāja individuālas programmas esošo saistību pagarināšanai. Tāpat, pateicoties ātrai valsts reakcijai, ar banku palīdzību ekonomikā tika iepludinātas nozīmīga apjoma jaunas parādsaistības. Rezultātā, kopējais aizdevumu apmērs Covid-19 laikā pieauga. Taču šajā laikā nav novērots, ka bankas koriģētu savu aizdevumu cenošanas piedāvājumu. Latvijas Bankas apkopotā statistika rāda, ka Covid-19 laikā vidējā banku kredītu likme uzņēmumiem pieauga no 2,92% februārī līdz 3,42% maijā, lai gan jūnijā jau samazinājās atpakaļ uz 2,76%. Šādas svārstības statistiskajā likmē gan notiek regulāri arī iepriekšējos gados, tāpēc izdarīt jebkādu secinājumu no šiem datiem būtu pārsteidzīgi.

Jāatzīmē, ka šī gada pavasarī izpalika tradicionāli aktīvs kreditēšanas periods, un tā vietā varējām vērot piešķirtā finansējuma ziņā rekordaktīvu jūnija mēnesi. To var pamatot gan ar vietējās ekonomikas un uzņēmēju optimisma atgriešanos, gan ar valsts iniciatīvām veicināt naudas ieplūšanu ekonomikā. Tomēr novērojams, ka ilgtermiņa saistību uzņemšanos uzņēmumi atliek, nogaidot, kā izspēlēsies pandēmijas situācija gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Tāpēc ilgtermiņa saistību apmērs Latvijas ekonomikā turpināja samazināties, bet pieauga tieši īstermiņa aizdevumi.

Alternatīvā finansējuma ziņā gan ir novērojamas nozīmīgākas svārstības. Pandēmijai sākoties, investori strauji sāka prioritizēt drošību un drošus ieguldījumus. Rezultātā alternatīvie ieguldījumi, piemēram, obligācijas un riska kapitāls strauji zaudēja savu pievilcību investoru acīs. To spilgti var novērot Baltijas uzņēmumu izdoto obligāciju jomā, kur strauji krita obligāciju vērtība, un tās tika tirgotas par cenu krietni zem nominālvērtības. Piemēram, finanšu uzņēmumu "Mogo", "IuteCredit" un "4Finance" obligācijas tika tirgotas pat par 60% no to nominālvērtības. Tas nozīmē, ka investori bija jūtami nobažījušies par šo uzņēmumu spēju segt savas finanšu saistības un bija gatavi pārdot savus vērstpapīrus ar nozīmīgu atlaidi. Obligāciju emitenti, kuri pandēmijas laikā mēģināja piesaistīt jaunu finansējumu, piedāvāja nozīmīgi augstākas procentu likmes (līdz pat 20% augstākas) nekā pirms-pandēmijas laikā. Taču vasaras otrajā pusē situācija salīdzinoši stabilizējās, un šobrīd alternatīvo aizdevumu, tajā skaita obligāciju, naudas cena jau ir praktiski atgriezusies pirms-pandēmijas vērtības apmērā.

Riska kapitāls Covid-19 laikā ir bijis kluss, un nozīmīgi darījumi nav bijuši. Tāpat ir iepauzēti vai pat pārtraukti daudzi uzņēmumu iegādes un apvienošanas darījumi. Neskaidrību gadījumā uzņēmumi vēlas piebremzēt ar izaugsmes plāniem, un arī riska kapitālisti ir uzmanīgāki un nogaida, lai krīzes "putekļi" nosēžas.

Pūļa finansējuma platformas, kas agrāk aktīvi strādāja uzņēmumu finansēšanas jomā, nozīmīgi piebremzējušas savu darbību. Redzot vairāku platformu krahu, piemēram, "Groupeer", investori ir kļuvuši daudz uzmanīgāki ar ieguldījumiem pūļa finansējuma projektos. Varētu teikt, ka Covid-19 kalpoja kā ārējais šoks platformu darbībai, un investoriem deva realitātes garšu par ieguldījumiem šādos instrumentos. Tas attiecas gan uz aizdevumu projektiem, gan pašu kapitāla projektiem.

Kopumā jāsecina, ka Covid-19 ieviesis pārmaiņas finansējuma tirgū. Nauda ir palikusi uzmanīgāka un piesardzīgāka, bet ne jūtami dārgāka. Interesanti, ka beigu beigās visaktīvāk finansējumu pandēmijas laikā nodrošina konservatīvais banku sektors, nevis riska kapitālisti.