Rudenīgie laikapstākļi diemžēl nav vienīgais, ko Latvijas sabiedrībai nesa oktobra iestāšanās. Pēdējo pāris nedēļu laikā novērojams arī straujš ar Covid-19 saslimušo skaita pieaugums, kas no dažiem gadījumiem dienā nu jau ir sasniedzis jaunus rekordus, vairākas reizes pārsniedzot pavasara "pīķi". Šajā ziņā mēs nebūt neesam unikāli, jo līdzīga situācija novērojama teju katrā Eiropas Savienības dalībvalstī.
Tomēr straujā vīrusa izplatība vairumā gadījumu nav kalpojusi par iemeslu valstu valdībām atgriezties pie tik stingriem piesardzības pasākumiem, kādus pieredzējām pavasarī. Ierobežojumi pašlaik ir krietni maigāki un mērķētāki, ko lielā mērā nosaka augoša izpratne par vīrusu un tā izplatību, zemāki mirstības rādītāji, kā arī nevēlēšanās pārmērīgi ierobežot ekonomisko aktivitāti.
Tas gan ir mazs mierinājums tiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām, kurus šie ierobežojumi skar. Tādēļ saprotams, ka sabiedrība nav vienisprātis par ierobežojumu nepieciešamību un to, vai ekonomiskās sekas ir samērīga cena, ko maksāt par vīrusa izplatības ierobežošanu. Turklāt, saslimstības rādītājiem turpinot pieaugt, šie jautājumi kļūs arvien aktuālāki.
Tomēr savā ziņā tā ir viltus dilemma – vīrusa izplatības bremzēšana nebūt nav sliktākais scenārijs ekonomikai. Tieši otrādi – sekmīga slimības ierobežošana ir kritiska arī no ekonomiskā skatpunkta.
Arī bez ierobežojumiem mēs no ekonomiskās aktivitātes krituma neizvairītos, ja tas vienlaikus nozīmētu nekontrolētu slimības izplatību un nozīmīgu mirušo skaita pieaugumu. Diez vai cilvēki šādos apstākļos turpinātu dzīvot kā ierasts, proti, dotos uz restorāniem un kultūras pasākumiem vai sūtītu savus bērnus uz sporta nodarbībām. Gala rezultātā pieprasījums pēc uzņēmumu ražotajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem tāpat kristos, bet cena – mērīta cilvēku dzīvību skaitā – būtu krietni augstāka.
Turklāt tās ir tikai īstermiņa problēmas. No ekonomiskās krīzes radītajām rētām valsts ekonomika cieš arī ilgtermiņā – uzņēmumi kļūst piesardzīgi investīciju lēmumos, likviditātes problēmas pāraug maksātnespējas problēmās un uzņēmumu bankrotos, bez darba esošajiem iespējas atrast darbu ir mazāk nekā citkārt (tas pats attiecināms uz izglītības iestāžu absolventu iespējam uzsākt karjeru) utt.
Tāpat jāņem vērā, ka nekontrolēta slimības izplatība rada spiedienu valdībai ieviest vispārējus "lockdown" tipa ierobežojumus. Piemēri tālu nav jāmeklē – virknē Eiropas Savienības dalībvalstu jau pašlaik ir ieviestas komandantstundas un apturēta saimnieciskā darbība lielai daļai pakalpojumu nozaru. Šādi plaša mēroga ierobežojumi ekonomisko aktivitāti nenoliedzami bremzē lielākā mērā nekā lokāli ierobežojumi atsevišķām aktivitātēm. To ilustrē arī pavasara pieredze – ekonomiskā aktivitāte visstraujāk saruka tajās valstīs, kurās bija vērojama strauja slimības izplatība un tai sekojoši plaša mēroga ierobežojumi. Līdz ar to mērķēti ierobežojumi, ar kuru palīdzību izdodas ierobežot vīrusa izplatību, ir vēlami arī no ekonomiskā skatpunkta.
Tajā pašā laikā nevajadzētu sevi maldināt ar domu, ka ierobežojumi nav bez ekonomiska rakstura sekām. Tas attiecas arī uz pašreizējo situāciju Latvijā – ierobežojot noteiktu sporta nodarbību, kultūras aktivitāšu un privāto pasākumu norisi, tiešā veidā tiek samazināti ienākumi sporta treneriem un tiesnešiem, pasākumu vadītājiem, organizētājiem un māksliniekiem. Turklāt ekonomiskā rakstura sekas ar to vien nebeidzas, jo līdz ar zemākiem ienākumiem sarūk arī šo cilvēku patēriņš un attiecīgi arī pieprasījums pēc citu uzņēmumu ražotajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem. Tas gan nenozīmē, ka vajadzētu apšaubīt konkrētu epidemioloģisko ierobežojumu pamatotību un efektivitāti – tas lai paliek ekspertu ziņā. Tas nozīmē, ka ir būtiski, lai paralēli ierobežojumiem tiktu sniegts atbalsts krīzes skartajiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām.
Arī uzskatāmi piemēri ekonomiskā atbalsta instrumentu nozīmei tālu nav jāmeklē – atliek vien salīdzināt atbalsta apjomu, ko ekonomiskās aktivitātes veicināšanai sniedza Baltijas valstu valdības (saite). Lai gan instrumentu klāsts Latvijā bija līdzīgs tam, kas ieviests Lietuvā un Igaunijā, atbalsta apjoms un ekonomiskā ietekme uz pārējo baltiešu fona bija salīdzinoši neliela. Turklāt lielākā atpalicība attiecināma uz instrumentiem, kas paredzēti iedzīvotāju ienākumu saglabāšanai – dīkstāves pabalstiem un citiem sociāla rakstura maksājumiem (citos instrumentos, piemēram, atbalstā uzņēmējdarbībai, finansējuma apjoms bija salīdzināms vai pat lielāks nekā kaimiņos). Tas atspoguļojās arī straujākā privātā patēriņa kritumā, kas ir viens no iemesliem, kāpēc Lietuvas un Igaunijas iekšzemes kopprodukts pirmā pusgada laikā saruka mazāk nekā Latvijā.
Tādēļ fokusēta valdības atbalsta pieejamība ir izšķiroši svarīga, lai padarītu ierobežojumus mazāk sāpīgus no ekonomiskā skatpunkta. Turklāt arī pretestība ierobežojumiem, visticamāk, būtu mazāka, ja uzņēmumiem un mājsaimniecībām būtu pārliecība par drošības spilvenu valsts atbalsta formā.
Un būtiskākais – neaizmirstam ievērot piesardzības pasākumus, distancēties, mazgāt rokas un ievērot citas epidemiologu rekomendācijas!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
