Inguna Vārtiņa: Kam ir izdevīgi sašķelt Latvijas pedagogus?  (4)

Gadiem ilgi esam mēģinājuši panākt vienlīdzīgu finansējumu. Beidzot Izglītības un zinātnes ministrija nākusi klajā ar konkrētiem aprēķiniem, cik realitātē izmaksā viena bērna izglītošana. Privātās skolas saņem nelielu daļu no tā, ko saņem pašvaldību skolas, neraugoties uz to, ka skolēnu vecāki ir tādi paši nodokļu maksātāji, kā citu skolu audzēkņiem. Vecāki veic līdzmaksājumu, jo tā ir viņi izvēle. Latvija nav ASV vai Lielbritānija, kur privātās skolas visbiežāk izvēlas ļoti turīgi cilvēki, mūsu pieredze vairāk līdzinās Skandināvijai, kad izvēli par labu privātajai izglītībai nereti nosaka vēlme atrast idejiski piemērotu skolu, neraugoties, ka nāksies par to piemaksāt.

Izvēles iespējas ikvienai Latvijas ģimenei

Privātās skolas Latvijā bija, ir un būs nepieciešamas. To apliecina skolēnu skaits, kas ik gadu aug. "Patnis" darbojas jau 27 gadus, un šobrīd audzēkņu vidū ir arī pirmo absolventu atvases. Strādāju "Patnī" kopš sākuma, arī mani lielie bērni to ir absolvējuši, mazākais vēl mācās. Tā ir manas ģimenes un vēl neskaitāmu citu izvēle, kas apliecina pakalpojuma nepieciešamību. Un izvēles iespējas ikvienai Latvijas ģimenei jāsaglabā arī nākotnē. Šo gadu laikā ir pieredzēti dažādi politiskie lēmumi, kas nemitīgi sašūpo izglītības vidi, tomēr šāda arodbiedrības retorika nav pieņemama un atbalstāma, jo tā sašķeļ sabiedrību.

Jāļauj lemt skolas dibinātājam

Runājot par bērnu skaita slieksni skolās, LIZDA norāda, ka "IZM paredz neparasti lielu pretimnākšanu privātajām vidusskolām, kurās pedagogu algas tāpat kā pārējās finansē valsts – tajās 10.-12 klasē varēs būt tikai 40 bērnu." Šajā kontekstā gribētos uzsvērt, ka par bērnu skaitu skolā jāļauj lemt skolas dibinātājam – gan privātajiem, gan pašvaldībām atkarībā no situācijas. Izvērtējot līdzfinansējuma nodrošinājumu, jasniedz iespēja skolu dibinātājiem pašiem pieņemt lēmumu, vai saglabāt skolu, mainīt tās statusu u.tml.

Ir daudz citu problēmu

Latvijas izglītības kartē ir vieta dažāda veida skolām. Turklāt jāapzinās, ka privāto vai pašvaldības skolu salīdzināšana noteikti nav prioritāte laikā, kad jārūpējas par attālināto mācību kvalitāti, jādomā par drošības risinājumiem jaunāko klašu skolēniem, kuri mācās klātienē, kā arī jārisina samilzusī pedagogu trūkuma problēma. Ir mulsinoši, kāpēc šāds jautājums par skolu atšķirībām nonācis dienaskārtībā laikā, kad privātajām un pašvaldības skolām ir tik daudz kopīgu risināmo jautājumu.

Vienlīdzīga attieksme pret visiem pedagogiem

Gribu uzsvērt - gan privātajās, gan pašvaldību skolās ir pedagogi, kas pelnījuši vienlīdzīgu attieksmi. Ja pedagogs izvēlējies darbu privātajā skolā, tas nenozīmē, ka viņš ir mazāk kompetents vai mazāk profesionāls, tas nenozīmē, ka viņš nespēj strādāt ar 30 bērnu lielu klasi. Tas nozīmē, ka viņš ir izdarījis šādu profesionālo izvēli. Pedagogs nedrīkst tikt sodīts par savu izvēli, tieši pretēji. Ņemot vērā, ka LIZDA tiešā kompetence ir rūpes par skolotājiem, būtu jārisina jautājums, kāpēc privāto skolu pedagogiem nav atlaides sabiedriskajam transportam vai valsts apmaksātas iespējas apmeklēt, piemēram, Valsts izglītības satura centra organizētos kursus? Ja runājam par vienlīdzību, tad jārunā par to arī pedagogu līmenī.

Tāpat jāņem vērā, kā tiek organizēts mācību process vidusskolās. Ir maldīgi domāt, ka visās pašvaldību skolās nodarbības ir tikai lielajās klasēs, bet privātskolās – tikai mazās grupās. Privātskolās ir arī apvienotās klases, bet skolās ar lielu skolēnu skaitu – dalīšana grupās pamata priekšmetu un valodu apguvei.

Individuāla pieeja un alternatīvas izglītības metodes

Pirms nākt klājā ar šādiem paziņojumiem, aicinu rūpīgi izvērtēt vairākus aspektus, piemēram, kas ir patiešām būtiskas problēmas izglītības jomā, kā patiesībā tiek organizēts darbs lielajās un mazajās skolās, kā arī izpētīt, kāpēc pieprasījums pēc privātskolām ik gadu aug? Ģimenēm nedrīkst atņemt iespēju iegūt individuālu pieeju, alternatīvas izglītības metodes un citas lietas, ko viņi atraduši tieši privātajā "lauciņā".

Tā vietā, lai cīnītos pret privātskolām, aicinātu domāt, kā veiksmīgāk dalīt lielās klases, lai skolēni varētu pēc iespējas sekmīgāk saņemt to, ko pedagogi var sniegt. Mums ir zinoši un spējīgi pedagogi, tāpēc atliek tikai radīt nepieciešamos apstākļus, lai katrs bērns var saņemt pēc iespējas vairāk. Nedalīsim skolas iedomātās grupās, nedalīsim skolas pēc to statusa, bet atļausim izvēles brīvību pedagogiem, vecākiem un bērniem! Un apdomāsim katra izteikuma iespējamās sekas!