Pēdējā laikā publiskajā telpā ar jaunu sparu uzmutuļojusi diskusija par kompensācijām, ko uzņēmumu vadītāji saņem, atstājot amatu. Šajā laikā ziņas par pārdesmit tūkstošu lielām naudas izmaksām, kā tas ir amatu atstājot, piemēram, "Latvenergo" vadošajiem darbiniekiem*, nudien uzkurina jautājumus un neizpratni par to, vai tas ir godīgi, ētiski, pieļaujami. Un šie apsvērumi savukārt rosina tālāku diskusiju par to, pēc kādām kvalitātēm notiek augstākā līmeņa vadītāju atlase valsts un privātā sektora uzņēmumos. Tāpēc kā ilggadējs augsta līmeņa personāla atlases eksperts, vēlos iesaistīties diskusijā ar dažiem argumentiem.
Vispirms, šādas kompensācijas nav izņēmuma gadījums lielā valsts sektora uzņēmumā, bet gan vispārpieņemta prakse augstākā līmeņa vadītāju amatu atstāšanas gadījumā. Izmaksāto kompensāciju apjomi pirmajā acu uzmetienā var šķist galvu reibinoši, tomēr standarta prakse arī privātos vai starptautiskos uzņēmumos ir atvadīties no augstākā līmeņa vadības darbiniekiem ar naudas izmaksu trīs līdz sešu mēnešalgu apjomā. Parasti šādas kompensācijas nāk "komplektā" ar ierobežojumiem strādāt uzņēmumam konkurējošās organizācijās vai izveidot savu uzņēmumu šajā nozarē. Tās arī pasargā vadītājus no situācijām, kad darbu nākas zaudēt uzņēmuma akcionāru maiņas dēļ, vai arī uzņēmumu saplūšanas un apvienošanās procesu rezultātā.
Kā galvenais iemesls šāda veida kompensācijām valsts sektora uzņēmumos ir ar tālāko profesionālo darbību saistītie ierobežojumi, kas paredz tā saucamo "atdzišanas periodu", kura laikā strādāt savā jomā faktiski aizliedz. Lai gan kompensācijas nereti ir trīs mēnešalgu apjomā, ierobežojums darboties nozarē parasti sniedzas divu gadu garumā. Tādā veidā notiek norēķināšanās par profesionālās darbības ierobežojumiem. Pretējā gadījumā kandidātu ar atbilstošām prasmēm, kā arī vēlmi uzņemties atbildību un pienākumus vienkārši nebūs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
