Līdz janvāra beigām Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) uzdots iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā normatīvo aktu projektu, kas līdz 2025. gadam noteiktu nolietoto riepu savākšanas mērķa pakāpenisku paaugstināšanu no pašreizējiem 65% uz 90% no tirgū laistā apjoma gadā un pārstrādes mērķi no 80% uz 90%, lai arī vēsturiski uzkrātās riepas tiktu savāktas un pārstrādātas ražotāju atbildības sistēmu ietvaros. Kas labs, kas ne tik labs šajā plānā? Kāda ir pašreizējā situācija riepu apritē Latvijā un kas vēl darāms, lai tā strādātu pilnvērtīgi?
No vides aspekta kopumā VARAM iecere vērtējama pozitīvi, taču, ņemot vērā kopējo vēsturiski nesakārtoto riepu aprites sistēmu, minētie apjomi pie esošās kārtības neatrisinās samilzušās problēmas. Šobrīd pēc spēkā esošā regulējuma jāsavāc 65% no tirgū novietotā riepu apjoma, tad lēšu, ka realitātē tie ir tikai 40% no visa reālā Latvijas tirgotā apjoma viena gada laikā. Lai par to pārliecinātos, pietiek ar vienkāršu matemātiku. Ievedot Latvijā gan jaunas, gan lietotas riepas, tās būtu jāuzskaita kā dabas resursu nodokļa objekts un jāziņo ražotāju atbildības sistēmai par realizētajiem apjomiem. Diemžēl šobrīd tas netiek attiecināts uz visiem gadījumiem, piemēram, riepām uz Latvijā ievestajām automašīnām, kuras atsevišķi netiek uzskaitītas. 2020. gadā CSDD uzrāda datus par 77 547 Latvijā pirmo reizi reģistrētiem transporta līdzekļiem, t.sk. vieglās, kravas, motocikli u.c. Viena vieglās automašīnas riepa sver ap 10 kilogramiem, bet kravas – 50 kg. Tātad no CSDD statistikas izriet, ka ap 4820 tonnu riepu vispār netiek uzskaitītas un līdz ar to apsaimniekotas, bet reāli tās visas paliek Latvijā. Vēl jāpierēķina tās riepas, kas jau lietotas tiek ievestas no Eiropas, it īpaši Skandināvijas, kur likumā noteiktais protektora dziļums ir daudz lielāks nekā Latvijā, tāpēc somu vai zviedru padilušās ziemas riepas mums vēl ir gana labas un papildina nereģistrēto riepu apjomu. Kopumā ražotāju atbildības ietvaros tiek ziņots par apmēram 15 000 tonnu riepu gadā, taču "Intrastat" atskaitēs parādās 24 000 tonnu, tātad liela daļa aiziet garām ražotāju atbildības sistēmai. Līdz ar to reālā situācija ir tāda, ka katru gadu Latvijā tiek pārdots vai ievestas vairāk riepu, nekā oficiāli tiek uzskaitīts, un 65% šobrīd tiek aprēķināti tikai no oficiāli uzskaitītajām riepām.
Būtiska problēma apsaimniekošanas nodrošināšanā ir riepu iegāde internetā. Ne visiem šādiem pārdevējiem ir līgumi ar ražotāju atbildības sistēmām, it sevišķi, ja pārdevējs atrodas ārpus Latvijas teritorijas un piegādi pircējam veic ar kurjerdienesta starpniecību. Ja automašīnas īpašnieks Latvijā riepas iegādājas lētāk internetā no nereģistrēta tirgotāja, tad viņam nevajadzētu brīnīties, ka par riepu nodošanu pārstrādei autoservisā pie maiņas ir vēl pāris eiro jāpiemaksā. Tajā pat laikā daudziem auto īpašniekiem joprojām šķiet, ka riepu komplekta nodošanai šķirošanas laukumā jābūt bez maksas. Neviens normatīvais akts nenosaka šādu kārtību. Tas ir vēsturiski iegājies labas gribas žests no atkritumu apsaimniekotāju un pašvaldību puses, kas uztur šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumus. Šāds "atavisms" kopumā kropļo riepu apsaimniekošanas tirgu, jo veicina riepu nonākšanu tirgū, kas netiek uzskaitītas, netiek maksāta apsaimniekošanas maksa un līdz ar to nevienam nav pienākuma tās savākt. Tātad šādu riepu pircējiem nevajag brīnīties un dusmoties, ja no viņiem tiek prasīta maksas autoservisos par pieņemšanu pārstrādei - ja neesi samaksājis riepu pārstrādes izmaksas pērkot jaunas riepas, tad tas jādara, kad gribi no nolietotajām riepām atbrīvoties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
