Eiropas Komisijas klimata mērķi 2050. gadam nosaka, ka Eiropas Savienībai jākļūst par resursu ziņā efektīvu, videi draudzīgu un konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni. Ja mēs skatāmies uz šiem mērķiem kā rezultātu, kas jāsasniedz nevis valstij, bet katram iedzīvotājam, Latvijas sabiedrībai līdz 2050. gadam vajadzētu nonākt pie izpratnes, ka esam atbildīgi par to, ko darījām vakar, ko darām šodien un ko darīsim rīt, turklāt ļoti plašā kontekstā. Klimata mērķi nav sasniedzami, ja jutīsimies atbildīgi tikai par sevi.
Ilgtspēju, klimata mērķus un zaļo ekonomiku ir viegli iztēloties kā okeānu, kurā cilvēks jūtas dezorientēts un nezina, uz kuru pusi peldēt, jo viņam nav priekšstata, cik liels ir okeāns un cik tālu krasts. Tāpēc varbūt labāk nekustēties un cerēt, ka izdosies nenoslīkt, bet varbūt peldēt atpakaļ uz zināmo krastu. Saprotu apjukumu, runājot par tik plašu jautājumu loku, ko ietver cīņa ar klimata pārmaiņām, bet šī loka sašaurināšana līdz atsevišķām darbībām rada iluzoru priekšstatu, ka nekas daudz jau nav jādara. Mums jāpaveic ārkārtīgi daudz, un jāsāk ar vērtību sistēmas pārskatīšanu.
Mūsu sabiedrībā kopumā trūkst izpratnes, ka esam saimnieki savā zemē un ka brīvība nāk komplektā ar atbildību. Mums ir brīvība izvēlēties, kur gribam iet, bet arī atbildība virzīties mērķtiecīgi, netraucējot citiem un tā, lai pēc mums pa šo ceļu varētu iet vēl citi. Mēs gaidām, ka mums kāds no malas pateiks, kas jādara, iedos naudu un instrukcijas, kā to tērēt, un pašlaik vēl ir salīdzinoši maz labu iniciatīvas piemēru, no kuriem iedvesmoties. Sabiedrības vairākumam trūkst spējas sadzīvot ar vienu no uzņēmējdarbības pamatprincipiem: ir taisnīgi un godīgi, ja par labi padarītu darbu tiek saņemta atbilstoša peļņa. Citiem vārdiem, peļņa ir pašsaprotama, dabiska un sabiedrībai kopumā nepieciešama parādība uzņēmējdarbībā (ne mirkli neizliekoties, ka uzņēmējdarbībā nebūtu konstatējami arī negatīvi piemēri ar krāpšanos, nodokļu vai algu nemaksāšanu). Tomēr kopumā ir jāpārslēdzas no "kā nopelnīt" uz "kā darīt kaut ko labu, vienlaikus nopelnot". Iztēlosimies ciematiņu, piemēram, Dānijā vai Kanādā – tur visi būs atraduši veidu, kā saslēgties vienotā sistēmā un pēc iespējas saimnieciski izmantot resursus. Vienam saule ražo enerģiju, un viņš padalās ar kaimiņu, otram ir dziļurbums, kas siltumu iedos pašam un kaimiņam. Tādējādi uz maziem piemēriem veidojas kopēja sapratne, ka ir normāli dalīties, taču vienlaikus arī gūstot peļņu (ieguvumu) – savai mājai, kaimiņam, ciemam un tā arvien plašāk. Šāda izpratne ļauj kopīgi ieguldīt kopīgi iegūto vai nopelnīto arvien tālākā attīstībā – uzturēt, atjaunināt un uzlabot. Tieši par to runā klimata mērķi – uzņemties atbildību plašākā kontekstā, ne tikai par sevi, bet arī par savu kaimiņu, uzņēmumu un valsti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
