Dainis Gašpuitis: Kas notiek ar inflāciju  (4)

Inflācijas atjaunošanās būtu loģiskas ekonomikas stabilizācijas un monetārās ekspansijas sekas. Fiksēto ienākumu tirgus ASV prognozē inflāciju nedaudz virs 2%, bet eirozonā nedaudz vairāk par 1%. Tas joprojām ir zems līmenis. Taču inflācijas kāpums radīs jautājumus ekonomikai un arī finanšu sistēmai par to, kāds ir ilgtspējīgs parāda līmenis un daudzu aktīvu novērtējumi, piemēram, akciju un mājokļu cenas.

Inflācijas procesus ir grūti novērtēt, skatoties pagātnē, strukturālo izmaiņu un arī Covid-19 krīzes dēļ. Zemā inflācija pēdējo 20 gadu laikā gandrīz neatspoguļo vājo pieprasījumu, jo pirms pandēmijas dažās valstīs bija sasniegts zemākais bezdarbs pusgadsimta laikā. Izmaiņas patēriņa un ražošanas modeļos un Covid-19 sekas var raustīt inflāciju gan augšup, gan lejup. Pašlaik ir grūti noteikt, vai novērotās izmaiņas globālajā konjunktūrā ir pagaidu vai pastāvīgas. Lūk, daži aspekti.

Kopš 2008. gada finanšu krīzes centrālās bankas pasaulē ir sadrukājušas aptuveni 18 triljonus ASV dolāru. Tas ir pieaugums vismaz par 450%, bet saikne starp aktīvu cenu pieaugumu un lielāku pieprasījumu/ patēriņu ir vāja, iespējams, ekonomiskās nevienlīdzības un sabiedrības novecošanas dēļ.

Covid-19 krīze ir radījusi acīmredzamu nelīdzsvarotību starp piedāvājumu un pieprasījumu, galvenokārt pakalpojumos. Tas parasti samazina algas un cenas, un tādējādi inflācijas spiedienu. Tomēr divi faktori padara situāciju izaicinošu. Pirmkārt, IKP dati ir pakļauti lielai nenoteiktībai. Otrkārt, pieaug digitalizācija un attālinātais darbs, kas paceļ jautājumu par jaunā piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru.

Apstrādes rūpniecība un piegāžu ķēdes ir izrādījušās pārsteidzoši izturīgas. Tomēr, ja pakalpojumu atgūšanās spēji atsāksies, samazināsies preču cenu pieauguma risks, jo var mazināties preču pieprasījums. Tomēr uzņēmumu vēlme kompensēt krīzes sekas var būt spēcīgāka, nekā tas bijis citos atkopšanās posmos. Tajā pašā laikā jāšaubās, vai tas būs īpaši spēcīgs inflāciju veicinošs spēks.

Globālo fiskālo stimulu apjoms ir aptuveni 12,5 triljoni ASV dolāru, kas ir apmēram piecas reizes lielāks nekā 2008.–2009. gada finanšu krīzes laikā. Šoreiz vairāk ir ticis tieši mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Paredzams, ka ietekme uz pieprasījumu kļūs redzama tiklīdz tiks mazināti Covid-19 ierobežojumi, kas pastiprināti sildīs pieprasījumu. Turklāt šoreiz mājsaimniecību bilances ir maz cietušas.

Algu pieaugums pasaulē ir bijis samērā lēns, neskatoties uz situāciju darba tirgū, atspoguļojot globalizācijas ietekmi pēdējo 15-20 gadu laikā. Āzijas darbaspēka ienākšana ierobežoja izmaksu kāpumu. Digitālās tehnoloģijas un automatizācija – tas, ko un kā pērkam un patērējam turpinās veidot ilgstošas izmaiņas darba tirgū. Tas novedīs pie nozaru pārdales un attiecīgi izmaiņām pieprasījumā pēc dažādām profesijām, kas mazinās algu pieaugumu un inflācijas spiedienu. Vismaz īstermiņā.

Covid-19 pastiprinās reģionalizāciju, lai nodrošinātu globālās piegāžu ķēdes pret jauniem satricinājumiem, piemēram, jaunām pandēmijām vai protekcionisma, vai tirdzniecības šķēršļiem. Protekcionisms ir palielinājis bažas par augstāku globālās inflācijas spiedienu. Bet labi funkcionējošās piegāžu ķēdes un jauni tirdzniecības nolīgumi neliecina arī par globalizācijas nāvi.

Naftas cenu kāpums ietekmēs inflāciju, īpaši šā gada pirmajā pusē. Taču, jo lielāks būs kāpums, jo ātrāk spēlē iesaistīsies ASV ieguvēji. Tajā pašā laikā jau izskan prognozes, ka veiksmīgas atgūšanās rezultātā naftas cenas var palēkties pat līdz 100 dolāriem. Tomēr izejvielu cenu kāpumam bieži ir tikai īslaicīga ietekme uz inflāciju.

Pamatinflācija OECD valstīs ir bijusi pārsteidzoši stabila – aptuveni 1,5% pēdējos 20 gadus, pat neskatoties uz vairākām smagām krīzēm. Anglijas Bankas analīze rāda, ka globālā inflācija pēdējos 700 gadus ir bijusi vidēji 1,6%. Ir grūti izaicināt šo ilgtermiņa inflācijas trendu, kaut arī 700 gadu inflācijas dati, protams, ietver gana daudz trūkumus.

Izslēdzot īslaicīgo ietekmi, inflācija nav nemaz tik neredzama. Tomēr tā joprojām ir zem centrālo banku vēlamā līmeņa. Jāatzīmē, ka deflācijas risks ir mazs, neskatoties uz nopietno situāciju daudzās ekonomikās. Palielināta uzticība ASV ekonomikai ir izraisījusi inflācijas gaidu pieaugumu. Federālo rezervju sistēmas priekšsēdētājs Pauels savā runā īpaši koncentrējās uz darba tirgu, paziņojot, ka līdz pilnīgai nodarbinātībai ir ļoti tālu un ka ir nepieciešama nepārtraukta ekspansīva monetārā politika, kā arī plašāki centieni, lai novērstu darba tirgum nodarītos zaudējumus. Federālo rezervju sistēmas vadītāju joprojām vairāk uztrauc deflācijas spēki nekā inflācijas pieaugums. Jautājums paliek, kas vēl darāms, pirms Federālo rezervju sistēma var sākt samazināt aktīvu pirkšanu. Darba tirgus kopš finanšu krīzes ir zaudējis 15 miljonus amerikāņu, kas nozīmē, ka strukturālās problēmas ir daudz dziļākas, bet risinājumi sarežģītāki par daudzu populistu piedāvātajiem risinājumiem.