Nevar turpināt darīt to pašu un cerēt uz citu rezultātu. Ja Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) secina, ka Latvija ir viena no pēdējām ES valstīm attiecībā uz pieaugušo prasmēm un izglītību, un, ja Latvijas Banka uz datiem balstītā veidā parāda, ka investējam cilvēkresursos maz un to darām neefektīvi, ir nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas.
Nesen uzzināju, kā mēs tērējām 47 miljonus eiro valsts un ES atbalsta fondu līdzekļu pieaugušo izglītībai. Apmācību programmu pašā augšgalā ir autovadītāju tiesību apgūšana (kopā apmācīti 3169 cilvēki), dārzkopība (552 cilvēki) un arī "jaunākās tendences ēdienu gatavošanā" (452 cilvēki). Visas iepriekšminētās prasmes ir brīnišķīgas, bet, ja programmas mērķis ir "novērst darbaspēka kvalifikācijas neatbilstību darba tirgus pieprasījumam", tad es neesmu redzējusi nevienu vakanču topu, darba tirgus analīzi, uzņēmēju aptauju, starptautisku pētījumu par nākotnes nodarbinātības prognozēm, kurā būtu atrodamas šīs konkrētās prasmes. Toties visos augšminētajos avotos parādās kliedzoša vajadzība (neatkarīgi no nozares un profesijas) pēc labākām angļu valodas zināšanām, kas šajos apmācību sarakstos neparādās.
Pieaugušo apmācību topā plaši pārstāvētas ir arī dažādas digitālo prasmju mācības, kas ir lieliski, bet te ir liels jautājums par to kvalitāti. Personīgi zinu pāris konkrētus piemērus, kad uzsāktas apmācības kādā no digitālo prasmju un kompetenču virzieniem, taču pēc īsa brīža tās pamestas sliktās kvalitātes dēļ. Dati liecina, ka 30% no tiem, kas uzsāk pieaugušo apmācības, tās nepabeidz, tādēļ būtu interesanti uzzināt, cik daudzi no tiem gandrīz 13 tūkstošiem cilvēku, kuri nav pabeiguši kādos no uzsāktajiem kursiem vai apmācībām, tos pametuši sliktās kvalitātes dēļ.
Tāpat arī vakar uzzināju, ka par Latvijas nodarbināto konkurētspēju primāri rūpējās SIA "BUTS", kas saņem ar atrāvienu lielāko daļu no šīs programmas finansējuma. Vai sekojam līdzi tam, vai šīs un citas apmācības noved pie labāka darba, lielākas algas un labākas karjeras? Vai esam analizējuši VID datus par to, vai apmācības izgājušie 6 mēnešu laikā sāk saņemt lielāku algu (izlīdzināti pret tirgu) vai pāriet uz nozari, kas attīstās straujāk un veiksmīgāk? Ļaujiet atbildēšu - nē!
Cilvēkresursi ir ne tikai svarīgākais, bet arī vienīgais mūsu valsts resurss. Saskaņā ar Pasaules Ekonomikas forumu, 50% no nodarbinātajiem līdz 2025. gadam būs daļēji vai pilnīgi jāpārkvalificējās. Latvijas gadījumā tas ir gandrīz 450 000 cilvēku, nu, jau nepilnu 5 gadu laikā. Kurš viņiem palīdzēs? Kā būtu, ja mēs sāktu efektīvāk tērēt jau tos līdzekļus, kas mums ir? Kā būtu, ja mēs piedāvātu mazāku skaitu, bet kvalitatīvākas apmācības (šobrīd tiek piedāvātas vairāk nekā 500 izglītības programmas) un nefinansētu hobija izglītību? Kā būtu, ja jomās, kurās Latvijai nav liela pieredze, kā piemēram, digitālās prasmes, tiktu izmantoti starptautiskie risinājumi ("Coursera", "Google" programmas u.c.) nevis finansēti vietējie mācību centri? Kā būtu, ja mēs palīdzētu cilvēkiem noorientēties plašajā mācību piedāvājumā, nevis izvēli atstātu gara "scroll-down" un supernepilnīgas informācijas (par katru no kursiem ir labi, ja pāris teikumi, nekādas detaļas, pagātnes novērtējumi utt.) varā?
Kā būtu, ja par nodarbināto politiku un pieaugušo apmācībām būtu atbildīga 1 ministrija (piemēram, Ekonomikas ministrija) un 1 līdz 2 institūcijas (Nodarbinātības valsts aģentūra, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra) nevis 3 ministrijas, 8 padomes, 18 institūcijas, katra no kurām tērē naudu administratīvajam resursam, mocās ar kompetences un kapacitātes trūkumu, kā arī dubulto daļu no funkcijām?
Manuprāt, visu vienmēr var un vajag uzlabot, tikai atbildīgie par pieaugušo izglītību Latvijā man jau gadu mēģina iestāstīt, ka viss ir labi, neko mainīt nevajag, tikai naudu vēl.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
