Šoreiz es, kuram drīz apritēs 44 gadi, gribētu mazliet pakavēties atmiņās par to, kā sāku savas darba gaitas. Strādāju daudz un daudzās jomās, ilgstoši šķita, ka man vienmēr būs daudz spēka un enerģijas paveikt visu ko. Bet nemanāmi daba, kas ir katrā no mums kā neredzamais pulkstenis, sāka čukstēt par laika un spēku robežām, par enerģijas avotu pakāpenisku izsīkumu. Jaunā pieredze – iepazīt savu darba spēju robežas – var nākt pēkšņi vai arī bez dramatiskiem efektiem, klusi, bet nepārprotami. Šādā pieredzē katrs no mums ir viens pats ar šo jauno izjūtu – robežu apzināšanos. Bet tad, pēc mirkļa, izejot ārā, publiskajā telpā, momentāni atgriežoties darba tirgū un patēriņa kultūrā, apzinies, ka šis mirklis, ja nespēsi to paslēpt vai emocionāli apkarot, var ieilgt un pārtapt par darba devēja, kolēģu un pat radinieku stereotipisku attieksmi, kas veidos jaunus ierobežojumus, pastiprinot dabiskās novecošanas ierobežojumus un palēninājumus, it kā ielūkojoties tajā intīmajā mirklī, kad esi viens ar dabisko, normālo, bet neiemācīto, neizstāstīto novecošanas procesu. Tātad daba un sabiedrība, šķiet, ir sazvērējušās pret manām prāta un ķermeņa spējām turpināt strādāt, īstenot idejas, plānus, izmēģināt kaut ko jaunu un vienkārši turpināt izteikt savu Es publiskajā telpā.
Protams, nav nekādu sazvērestību, viss ir manā galvā, bet arī citu galvās notiek kaut kas, kas var tieši skart mani – darba izredzes, iespējas ieņemt amatu vai turpināt pašreizējo darbu un saņemt atbilstošu atalgojumu neatkarīgi no tā, vai darbs ir fizisks, zinātniski teorētisks, "kabineta" vai lauka darbs. Katrs no mums, dzimšanas dienā ciparus skaitot, skaitās arī darba tirgū kā resurss, kas mainās, kurš jānovēro un jāvērtē. Tāpēc eidžisms, stereotipisks priekšstats par kādam noteiktam vecumam neiespējamu vai nepiemērotu darba nozari vai profesijas īstenošanu, ir sabiedrības nespēja atbrīvoties no bailēm no neapturama dabas procesa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
