Deniss Hanovs: Bīstamie cipari mūsu galvās – par vecuma diskrimināciju un tās sekām jauniem cilvēkiem  (2)

Šoreiz es, kuram drīz apritēs 44 gadi, gribētu mazliet pakavēties atmiņās par to, kā sāku savas darba gaitas. Strādāju daudz un daudzās jomās, ilgstoši šķita, ka man vienmēr būs daudz spēka un enerģijas paveikt visu ko. Bet nemanāmi daba, kas ir katrā no mums kā neredzamais pulkstenis, sāka čukstēt par laika un spēku robežām, par enerģijas avotu pakāpenisku izsīkumu. Jaunā pieredze – iepazīt savu darba spēju robežas – var nākt pēkšņi vai arī bez dramatiskiem efektiem, klusi, bet nepārprotami. Šādā pieredzē katrs no mums ir viens pats ar šo jauno izjūtu – robežu apzināšanos. Bet tad, pēc mirkļa, izejot ārā, publiskajā telpā, momentāni atgriežoties darba tirgū un patēriņa kultūrā, apzinies, ka šis mirklis, ja nespēsi to paslēpt vai emocionāli apkarot, var ieilgt un pārtapt par darba devēja, kolēģu un pat radinieku stereotipisku attieksmi, kas veidos jaunus ierobežojumus, pastiprinot dabiskās novecošanas ierobežojumus un palēninājumus, it kā ielūkojoties tajā intīmajā mirklī, kad esi viens ar dabisko, normālo, bet neiemācīto, neizstāstīto novecošanas procesu. Tātad daba un sabiedrība, šķiet, ir sazvērējušās pret manām prāta un ķermeņa spējām turpināt strādāt, īstenot idejas, plānus, izmēģināt kaut ko jaunu un vienkārši turpināt izteikt savu Es publiskajā telpā.

Protams, nav nekādu sazvērestību, viss ir manā galvā, bet arī citu galvās notiek kaut kas, kas var tieši skart mani – darba izredzes, iespējas ieņemt amatu vai turpināt pašreizējo darbu un saņemt atbilstošu atalgojumu neatkarīgi no tā, vai darbs ir fizisks, zinātniski teorētisks, "kabineta" vai lauka darbs. Katrs no mums, dzimšanas dienā ciparus skaitot, skaitās arī darba tirgū kā resurss, kas mainās, kurš jānovēro un jāvērtē. Tāpēc eidžisms, stereotipisks priekšstats par kādam noteiktam vecumam neiespējamu vai nepiemērotu darba nozari vai profesijas īstenošanu, ir sabiedrības nespēja atbrīvoties no bailēm no neapturama dabas procesa.

Mēs visi, arī gados ļoti jauni cilvēki, spēka pilni, esam pakļauti pārmaiņām, par kurām ir svarīgi runāt skaļi un atklāti, lai pārstātu baidīties no spokiem tumsā. Mēs visi, absolūti visi, kļūstam vecāki, un kā sociālām būtnēm mums ir tiesības īstenot sevi tik ilgi, cik paši spējam. Tāpēc jebkura diskriminācija darba tirgū, balstoties vecumā, top un pastāv cilvēku galvās kā pelēka, baiļu piepildīta telpa – iespējams, pašu bailes no pārmaiņām savā ķermenī. Personīgas bailes var pārtapt par lēmumu kādam no mums liegt būt tādam, kādi esam laikā un telpā, proti, cilvēkam, kas dzīvo un īsteno sevi darbā novecojot. Mums var atņemt iespēju iet tālāk tikai tāpēc, ka darba devēja vai kolēģa bailēm neviens nav nācis palīgā ar skaidrojumu par dabiskās novecošanas neapturamību un par to, ka tiesības jāīsteno bez diskriminācijas.

Kad esam brīvi no bailēm no vecuma, tad spējam atrast vecumā daudz gaišu, visai sabiedrībai labu un svarīgu aspektu – darba ņēmēja prasmes, gados akumulēto pieredzi, no kuras veidojas īpaša, unikāla profesionāla intuīcija, kas ir kapitāls gan uzņēmumam, gan sabiedrībai kopumā. Vecuma diskriminācija ir cilvēka izstumšana no sabiedrības kopumā, bet šajā procesā zaudētājs ir pati sabiedrība – ar katru cilvēku, kuram liegta iespēja īstenot sevi darba tirgū, mēs zaudējam zināšanas, enerģiju un gatavību piedalīties.

Noslēgumā atgriezīšos pie virsrakstā minētajiem jauniešiem. Ja sabiedrībā nostiprinās cilvēka vērtēšana pēc vecuma stereotipiem, analizējot viņa dotības un ieguldījumu pēc skaitļiem pasē, tad neviens nav pasargāts no tā, ka skaitļi var vērsties pret viņu – jaunu, enerģijas un zināšanu pilnu. Jauns ir relatīvs jēdziens, vienmēr ir kāds jaunāks, enerģiskāks, kas var izstumt, apšaubīt, izslēgt.

Eidžisms, tātad vecuma stereotipiskā uztvere, var vērsties arī pret cilvēku, kurš pēkšņi var izrādīties "pārāk jauns"! Tāpēc sabiedrības solidaritāte ar tiem, kuri dzimuši kādu laiku pirms manis, ir arī iespēja veidot iekļaujošāku, stabilāku un humānāku situāciju darba tirgū, telpā, kurā mēs pavadām lielāko daļu mūsu dzīves, kurā realizējam savu patību un dalāmies tajā ar citiem. Rīkoties kopīgi pret vecuma diskrimināciju, iestājoties par vecuma solidaritāti, brīdinot un ceļot trauksmi, ir svarīgi visiem, jo katrs ir pakļauts neizbēgamajam – mūsu patības pārmaiņām laikā.