Latvijas dzīvojamā fonda kvalitāte ir kritiskā stāvoklī, tomēr tā atjaunošana pēdējās desmitgadēs notiek visai pieticīgos apmēros: Latvijā pēdējo 5–6 gadu laikā bijis vismazākais no jauna uzbūvēto daudzdzīvokļu ēku skaits Baltijas valstīs.
Sabiedrība tiecas uz videi draudzīgāku, ilgtspējīgāku dzīvesveidu, taču vairums rīdzinieku joprojām dzīvo ēkās ar ārkārtīgi zemu energoefektivitāti, bet jaunu, pieejamu mājokļu, uz kuriem pārcelties, nav daudz. Turklāt esošās likumdošanas ietvarā arvien sadārdzinās jauno projektu pašizmaksa, liekot nekustamo īpašumu attīstītājiem jautāt, cik ilgi vēl izdosies saglabāt vidējai rīdzinieku mājsaimniecībai pieejamu dzīvokļu cenu līmeni.
Lai gan Covid-19 pandēmija smagi skārusi daudzas tautsaimniecības nozares, nekustamo īpašumu tirgū lielas izmaiņas tā nav nesusi. Par to liecina aizvadītā gada skaitļi – lai gan daudzie ierobežojumi un palēninātais dzīves temps traucēja sasniegt visus plānotos rādītājus, "Bonava Latvija" pagājušo gadu noslēdza ar 10% pārdoto dzīvokļu pieaugumu. Tas apliecina, ka vajadzība un pieprasījums pēc jauniem mājokļiem Rīgā nav sarucis un nebūt nav tā, ka Rīgas iedzīvotāji masveidā emigrētu uz laukiem. Tas gan jāatzīst – cilvēki kļūst piesardzīgāki, uzņemoties ilgtermiņa finanšu saistības, tāpēc priekšroku dod funkcionāliem un cenas ziņā pieejamiem mājokļiem. Taču te arī problēma – piedāvājums tik tikko tiek līdzi pieprasījumam. Ne tāpēc, ka nekustamo īpašumu attīstītāji sēdētu, rokas klēpī salikuši, bet gan tādēļ, ka šī brīža likumdošana neatbalsta jaunu dzīvojamo kompleksu attīstību, drīzāk to bremzē, veicinot projektu pašizmaksas sadārdzināšanos. Kombinācijā ar Covid-19 sekām tas var radīt būtisku cenu kāpumu un sašaurināt jau tā trūcīgo tirgu pieejamo mājokļu segmentā, jo dzīvokļu cenas jaunuzceltās ēkās vairs nespēs konkurēt ar padomju laika sērijveida dzīvokļu cenām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
