Solveiga Grīsle: Vai papīra maisiņš ir dabai draudzīgāks par plastmasas?  (6)

Lai arī tas nav vienkāršs process, uzņēmumiem ir jāsāk izdarīt apzinātas izvēles, ne tikai, lai ievērotu normatīvus, bet, lai tie aktīvi piedalītos aprites ekonomikas izveidē. Tātad iepakotāju uzdevums ir sākt domāt tālāk – ne tikai, kā iepakot no mārketinga un produkta vērtību saglabāšanas, bet arī no dabas resursu patēriņa viedokļa.

Pārstrādājams, bet netiek pārstrādāts

Viens no aprites ekonomikas mērķiem ir veicināt izlietotā iepakojuma pārstrādi, taču lai to pārstrādātu, tam ir jāizpilda virkne prasību – tam jābūt atdalāmam konkrētajā materiāla veidā, tīram, bez uzlīmēm un nekrāsojošam. Pie tam, ja pat iepakojums ir pārstrādājams, tas nenozīmē, ka tas tiks pārstrādāts konkrētajā reģionā – iespējams, ka tuvākā rūpnīca ir par tālu vai arī ir nepietiekams savākto materiālu apjoms. Un gadījumā, ja pat iepakojums tiek pārstrādāts, ietekme uz dabu iespējams netiks mazināta.

Kā pirmais solis noteikti būtu izvēlēties iepakojumu, ņemot vērā reālo materiāla pārstrādājamību reģionā. Informāciju par to, kādas ir iespējas materiālu pārstrādāt var sniegt atkritumu apsaimniekotāji un to asociācijas, kas ir atbildīgi par materiālu savākšanu un nodošanu pārstrādei.

Kāpēc tik daudz iepakojuma joprojām netiek pārstrādāts?

Atbilde ir vienkārša – ar esošajām pārstrādes jaudām un pieprasījumu reģionā nepietiek, lai tiktu galā ar atkritumu apjomu. Latvijā atkritumus pārstrādā maz, vairums gadījumu sašķirotie atkritumi tiek sūtīti uz citām valstīm, kur ir atbilstošas pārstrādes rūpnīcas. Transporta izmaksas šajā gadījumā sastāda būtisku daļu, kā rezultātā mūsu materiālam ir grūti konkurēt ar materiālu, kas ir savākts tuvāk šīm pārstrādēs rūpnīcām. Pārstrādes iekārtas attīstīsies un to pieejamība reģionā palielināsies, ja tās varēs apstrādāt pietiekami lielu apjomu augstas kvalitātes atkritumu.

Līdz ar to mūsu pārstrādes problēma ir problēma ar vistu un olu. No vienas puses – nepieciešama pārstrādes infrastruktūra, bet no otras – piemērots materiāls, kas ir atbilstoši šķirots, sagatavots no patērētāju puses un piemērotā apjomā. Šeit likumdošana var palīdzēt pārraut apburto loku. Šobrīd regulējums ir tikai pārstrādes mērķiem iepakotājiem, taču kamēr valsts nemotivēs pārstrādātājus, pārstrādes attīstība nenotiks.

Videi draudzīgi iepakojumi, kas nav videi draudzīgi

Ir vairāki iepakojumu risinājumi, kas pirmajā mirklī šķiet videi draudzīgi un pat ir marķēti ar zīmi "recycle" (pārstrādājams), taču papētot sīkāk to sastāvu un pārstrādes procesu, tie tādi nav. Tādējādi netiek atrisināta problēma, bet citos gadījumos, pat nodarīts lielāks kaitējums. Šobrīd aktuāli ir aizvietot plastmasu, kas ražota no naftas produktiem ar bioplastmasu. Cilvēkiem bioplastmasa asociējas ar biosadalāmu vai kompostējamu materiālu, bet tā nav. Šim risinājumam ir resursu problēma, kā rezultātā maz ticams, ka būs iespēja saražot pietiekoši daudz materiāla, lai aizvietotu naftas balstītu plastmasu ar bioplastmasu. Vienīgais veids būtu palielināt cukurniedru vai citu izejvielu lauksaimniecisko ražošanu.

Līdzīgi ir ar papīra iepakojumiem – tie tiek biežāk minēti kā plastmasas iepakojuma alternatīva (piemēram, papīra krūzes un maisiņi). Tomēr vairāki pieejamie pētījumi liecina, ka, piemēram, papīra maisiņa ietekme uz vidi ir sliktāka par plastmasas maisiņa (ņemot vērā dabas resursu izmantošanu, ražošanā patērējamo enerģiju, atkārtotas izmantošanas iespēju utt.). Ja patērētāji iepakojumu atbilstoši neizmanto, tad arī iepakojums, kas paredzēts atkārtotai lietošanai var radīt lielāku kaitējumu dabai, nekā vienreiz lietojamais iepakojums. Piemēram, auduma maisiņš ir jāizmanto vismaz 130 reizes, lai tas, vērtējot, tā visu ražošanas un dzīves ciklu, būtu videi draudzīgāks par vienreiz lietojamo plastmasas maisiņu.

Vislabākais iepakojums nav iepakojums

Iepakojuma samazināšana un galu galā atteikšanās no tā vispār, piemēram, neiesaiņotu pārtikas produktu ieviešanu, ir efektīvākais veids, kā samazināt apgrozībā esošos materiālus un mazināt iepakojuma ietekmi uz vidi. Ja iepakojums ir obligāti nepieciešams, lai saglabātu produkta īpašības, tad ražošanas uzņēmumiem būtu jācenšas izvēlēties tāds iepakojums, kas veidots no monomateriāliem, jo tad tie ir vieglāk pārstrādājami.

Balstoties uz vairākiem pētījumiem, ir redzams, ka jau tagad nozīmīga un strauji augoša cilvēku daļa meklē un izvēlas tos zīmolus, kas rūpējas par ietekmi uz vidi. Līdz ar to, uzņēmumiem ir svarīgi saprast, ka tā nav ekstra, bet tā kļūst par nepieciešamību izvēlēties iepakojumu, kas atstātu vismazāko iespaidu uz vidi. Klients arī novērtēs, ja ieguldīsiet jaunos procesos un dosiet iespēju iegādāties jūsu unikālo preci bez iepakojuma.

Latvijā arvien aug uzņēmēju skaits, kas proaktīvi domā par vides aspektu, meklē iespējas mazināt to ietekmi uz vidi un ar savām darbībām veido vai palīdz veidot jaunus paradumus. Ir lielveikali, kas ir ieviesuši uzpildāmo produktu iespējas. Ir kafejnīcas un restorāni, kur varam iegādāties ēdienus līdzņemšanai savos traukos, par to saņemot atlaidi. Ir mazie veikaliņi, kur iespējams atgriezt iepakojumu un uzpildīt iecienītos produktus no jauna. Tas nozīmē, ka gan pircēji, gan tirgotāji un iepakotāji ir gatavi domāt tālāk un mainīt savus paradumus, lai būtiski samazinātu ietekmi uz vidi. Tam ir nepieciešama visu – patērētāju, iepakotāju, tirgotāju un valsts iesaiste.