Pavisam nesen Rīgas Centrāltirgū tika atvērts Rūpniecības preču paviljons, kurā pārcēlusies liela daļa preču, kas iepriekš tika tirgotas nojumēs Gogoļa laukumā. Turpinoties drēbju bodīšu un importēto augļu uzvaras gājienam Centrāltirgū, Rīga neatgriezeniski zaudēs ne tikai vērienīgu tūrisma objektu, bet arī vietu, kur rīdzinieku ģimenes varētu iegādāties pašmāju zemnieku un amatnieku produkciju. Aicinu Rīgas domes un tirgus vadību sēsties pie saruna galda un definēt vienotus tirgus attīstības mērķus un stratēģiju.
Kamēr daudzās vecās Eiropas valstīs tirgus joprojām ir vieta, kuru apmeklē tūristi, lai iepazītu tradicionālās garšas, kā arī iegādātos zemnieku un amatnieku produkciju, kā arī vieta, kur brīvdienās var doties ģimenes, kas dod priekšroku pašmāju produktiem, situācijā Rīgā kļūst aizvien sliktāka. Vairāk nekā desmit gadus Rīgas Centrāltirgus soli pa soli degradējas, degradējot vidi un apdraudot tirgus kultūru kopumā.
No vēstures mantojuma par lupatu bodi
Centrālais tirgus nav tikai vieta, kur iepirkties – tas ir UNECSO mantojums. Tie ir paviljoni ar interesentu vēsturi, kuros nav vietas veikalu tīkliem, nekvalitatīviem apģērbiem vai lētām precēm no Ķīnas. Nav māksla pārvērst vēstures mantojumu par lupatu bodi, bet attīstīt, lai tas būtu ne tikai atbalsts Latvijas zemniekiem un ražotājiem, bet arī tūristu magnēts. Šaubos, vai tūristi vēlēsies apskatīt drēbju bodes un augļus no vairumtirdzniecības bāzēm.
Nomas maksa izslēdz vietējos zemniekus
Šobrīd tirgus vadībai kopā ar Rīgas domes vadību nepieciešams skaidri definēt, kādi ir būtiskākie Rīgas Centrāltirgus mērķi. Un jāņem vērā, ka vienīgais mērķis nevar būt peļņas gūšana, kas panākta iznomājot tirdzniecības platības tiem, kas gatavi maksāt augstāku cenu, nedomājot par ietekmi uz tirgus un pilsētas tēlu. Nomas maksu, kāda šobrīd ir tirgū, var atļauties vienīgi lielie ķēdes veikali, drēbju tirgotāji, kā arī tie, kuri tirgo augļus un dārzeņus no bāzēm vai importētu saldēto gaļu. Vietējiem zemniekiem vai mājražotājiem šādas cenas ir par augstu, līdz ar to viņi nevar pretendēt uz vietu Centrāltirgū. Visticamāk tieši nesamērīgi augstās nomas maksas ir iemesls, kāpēc sarūk interesentu skaits, ko norādījusi arī tirgus vadība. Pazūd ekskluzīvās daudzu paaudžu veidotās biznesa vietas ar savām kundēm.
Mājražotāji – mikrorajonos, bet centrā – Ķīnas drēbes
Zemnieki un mājražotāji meklē iespējas mikrorajonos, veidojot ne tikai mazos tirdziņus, bet arī tirgojoties lielveikalu stāvvietās un daudzdzīvokļu māju pagalmos. Šobrīd veidojas situācija, kad Rīgas centrā slejas Ķīnas drēbju bodes, bet pašmāju ražotāji spiesti izklīst pa mikrorajoniem. Jā, ātrāk nopelnīt naudu var izīrējot tirdzniecības platības maksātspējīgajiem – veikalu ķēdēm, aptiekām, drēbju bodēm un lēto vairumtirdzniecības bāžu preču tirgotājiem ir visvieglāk, bet kam tas ir izdevīgi?
Kultūra nāk lēnām
Rīdziniekiem vai pilsētas viesiem, kuri kaut reizi bijuši Centrāltirgū, nebūs paslīdējis garām arī kontingents, kas apgrozās tirgus apkārtnē. Veidojot atbilstošu piedāvājumu tirgū, pakāpeniski mainīsies arī publika, kas uzturas tā apkārtnē. Izveidojot Rīgas sirdī publisko namu, mēs nevaram gaidīt, lai tā apkārtnē pulcētos mākslas cienītāji. Jāapzinās, ka kultūra nāk lēnām – padarot tirgu par vietu, kas piedāvājuma un iekārtojuma ziņā ir saistoša ģimenēm un tūristiem, mainīsies arī tā apkārtne, bet jāapzinās, ka tas nenotiks ātri.
Jebkurai darbībai pamatā jābūt konkrētam mērķim
Mērķa un koncepta neesamība liedza attīstību arī Gastro tirgum. Ar nosaukumu vien bija par maz, bija nepieciešams konkrēts mērķis un tam pakārtots koncepts. Tieši koncepts paredz atlasīt atbilstošus pakalpojumu sniedzējus un no tiem pieprasīt arī atbilstošu pakalpojuma kvalitāti. Apmeklējot Gastro tirgu pirmajās dienās jau bija paredzams tā īsais mūžs. Žēl, jo šādi tirgi ir "rozīnīte" jebkurā Eiropas pilsētā!
Tirgus kā kultūrvieta
Jau Piena paviljona augstās un slēgtās vitrīnas, kas tika uzstādītas nesen, liecināja, ka Rīgas Centrāltirgus attālinās no klasiskās tirgus formas – vietas, kur iepērkoties var aplūkot, pataustīt, pasmaržot un pat pagaršot kāroto produktu vai preci. Mums jāraugās tālākā nākotnē, Covid-19 pandēmija reiz beigsies, cilvēki vēlēsies ceļot un pulcēties. Kāpēc, lai tirgus nebūtu vieta, kur to darīt? Tradicionāls tirgus var kalpot kā būtiska kultūrvieta, bet tas nav savienojams ar lētām precēm. Turklāt, plašā rūpniecības preču tirgus teritorija lieliski atļauj nodalīt krāmu un lēto preču tirgu no pārtikas tirgus. Palīdzēsim atdzimt tirgus kultūrai Rīgā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
