Ieva Morica: Bez sarunas nav demokrātijas  (4)

Mēdz teikt, ka mūsdienu demokrātiju funkcionēšanas kodols ir to iekšējā sarežģītība. Ir daudzas dažādas sabiedrības grupas ar pretējām interesēm, cilvēkiem svarīgas šķiet dažādas vērtības, politiskās partijas pārstāv dažādas intereses un piedāvā atšķirīgus, pat pretrunīgus risinājumus. Dažādo interešu un grupu sekmīga līdzāspastāvēšana ir gan demokrātijas izaicinājums, gan priekšrocība.

Jāatzīst, ka cilvēku prātiem neskaidrība ir ļoti sarežģīta, to ir grūti izturēt. Mēs vēlamies salikt 'lietas pa plauktiņiem', sadzirdēt vienkāršas un saprotamas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Taču sarežģīti lēmumi un pārliecību dažādība ir cilvēku dzīves neatņemamas sastāvdaļa. Šajā kontekstā iederīgs ir amerikāņu rakstnieka F. Skota Ficdžeralda izteikums "Inteliģences tests ir spēja vienlaicīgi turēt prātā divas pretrunīgas idejas un joprojām spēt darboties". Tāpat arī demokrātijā ir jāspēj sadzīvot ar neskaidrību, ar dažādiem viedokļiem, idejām. Tieši demokrātija ir tā valsts iekārta, kas atļauj uzdot jautājumus un kritizēt demokrātiju.

Un tomēr, ko darīt? Kā varam mēģināt rast kādu skaidrību un vienošanos?

Demokrātiska atbilde ir – sarunas ceļā. Spēja sarunāties ir neatņemama cilvēka būtības daļa. Ar sarunu palīdzību mēs veidojam attiecības, dalāmies ar domām un idejām, uzzinām ko jaunu. Saruna ir solis savstarpējās sapratnes, attīstības un rīcības virzienā. Tieši sarunu ceļā visos laikos cilvēki ir vienojušies arī par kopā sadzīvošanu. Cilvēki sarunājās gan akmens laikmetā, sēžot pie ugunskura, gan tautas sapulcēs Senās Grieķijas polisās, gan mūsdienu demokrātijās parlamentu debatēs. Arī pārstāvnieciskajā demokrātijā, kur lēmumus mūsu vietā pieņem ievēlēti pārstāvji, svarīga ir ideju konkurence un diskusijas.

Tomēr ne vienmēr sarunu ceļš ir tas vieglākais. Šķiet, ka pēdējā laikā komunikācija publiskajā telpā ir palikusi vēl impulsīvāka un asāka, un diemžēl viedokļu un uzskatu atšķirības sabiedrībā kļūst krasākas. Sarežģītus jautājumus šobrīd cilvēki apspriež sociālajos tīklos, kur izvērsta un padziļināta domu apmaiņa ir ierobežota. Brīžiem šķiet, ka svarīgāks ir nevis domāšanas un refleksijas process, bet gan viedokļa paušanas ātrums un spilgtums. Vērojot publiskās diskusijas Latvijā par šobrīd svarīgajiem un aktuālajiem jautājumiem, piemēram, vakcinācija pret Covid-19 vai viendzimuma ģimeņu tiesiskā aizsardzība, var šķist, ka uzskatu atšķirības cilvēku starpā ir tik dziļas, ka saruna vispār nav iespējama.

Fragmentētas, polarizētas diskusijas un fundamentālas uzskatu atšķirības sabiedrībā dažādos jautājumos ir pēdējo gadu iezīme daudzās pasaules valstīs. Nespēja veidot sabiedrisko dialogu par sarežģītajām tēmām ir bīstama tendence, tā apdraud demokrātijas būtību, kur sabiedrības attīstības jautājumi tiek risināti ar demokrātiskām metodēm. Ja paliekam pie viedokļa, ka saruna nav iespējama, tad plaisas kļūs arvien dziļākas un mūsu viedokļi arvien polarizētāki. Negribas iztēloties iespējamos scenārijus, pie kā var novest vēl lielāka sabiedrības šķelšanās.

Taču, ja mēs tomēr esam gatavi sarunāties, tad cieņpilna attieksme ir minimums, ko varam dot savam sarunu biedram pat tad, ja nepiekrītam viņa teiktajam. Ja uztveram otru cilvēku kā saprātīgu, domājošu būtni, saredzam viņa cilvēciskumu un emocijas, tas ir pirmais solis sarunas iespējamībā. Spēja ieklausīties un izprast sarunu biedra teikto, nevis sava viedokļa pierādīšana un uzvarēšana viedokļu cīņā ir vēl viena prasme, ko vajadzētu censties sevī attīstīt. Viedokļu cīņā sarunas dalībnieki ir pretinieki, kas paliek katrs savā ierakumu pusē, jo vēlas uzvarēt. Taču varbūt iespēja labāk saprast savu sarunas biedru un nonākt pie lielākas savstarpējas izpratnes varētu būt ilgtermiņā vērtīgāka par īso un saldo uzvaras mirkli viedokļu cīņā? Gribētos, lai šī pieeja tiek attiecināta arī uz sabiedrisko dialogu – gan starp dažādām sabiedrības grupām, gan lēmumu pieņēmēju komunikācijā.

Būtu naivi domāt, ka sarunu ceļš ir ātrākais un vieglākais risinājumu atrašanas un lēmumu pieņemšanas veids. Sarunāties par sarežģītiem jautājumiem ir grūti. Ir grūti aicināt uz sarunu, ja ir sajūta, ja netiksim sadzirdēti un saprasti, ja šķiet, ka otra puse nav gatava ieklausīties. Demokrātisks process nav ātrs, pretrunas un dažādi viedokļi ir daļa no sarunas. Taču tieši sarunas palīdz uzturēt demokrātisko vidi, brīvību izteikties, diskutēt, nepiekrist un potenciāli nonākt pie kādiem risinājumiem. Tieši demokrātiskā sarunu procesā pieņemtie risinājumi un lēmumi būs tie, ar kuriem ir iespējams veidot pārmaiņas un kurus respektēs sabiedrības vairākums.