Latvijā kopumā ir aptuveni 144 tūkstoši meža īpašnieku, aptuveni puse jeb 1,6 miljoni hektāru meža zemes pieder privātajiem īpašniekiem. Tas ir ievērojams resursa apjoms, kuru nepieciešams ilgtspējīgi apsaimniekot, proti, pielietojot mežsaimnieciskās zināšanas, plānot un īstenot mežkopības darbus ilgtermiņā. Šobrīd reti kuram privātajam meža īpašniekam ir ilgtermiņa plāns. Ar atsevišķiem izņēmumiem, kur patiešām tiek veikta plānveidīga meža apsaimniekošana, līdzīga situācija vērojama arī pašvaldību vidū. Aplēses rāda, ka aptuveni 30 000 hektāru pašvaldību pārvaldībā esošā meža zeme netiek pienācīgi apsaimniekoti.
Ne visiem meža īpašniekiem ir pietiekamas zināšanas par to, kā būtu jāapsaimnieko mežs, lai gūtu maksimālu ekonomisko labumu. Diemžēl pārāk bieži sabiedrībā valda uzskats, ka meža apsaimniekošana ir tikai koku ciršana. Jāsaprot, ka meža apsaimniekošana ir pārdomāts, uz zināšanām un pieredzi balstīts darbs, kas ietver visu meža augšanas ciklu. Izpratnes trūkumu par to, ka mežs ir ne tikai jācērt galvenajā cirtē, bet ir arī jākopj, rūpīgi izvēloties nākotnes mērķa kokus, pierāda fakts, ka vidēji no privātā meža hektāra iegūstam 220-250 m3 uz hektāru, lai gan meža zemes potenciāls Latvijā ir 400-500 m3 uz hektāru, jo vēsturiski meža platības palielinājās, aizaugot lauksaimniecības zemei, kas ir ļoti augstvērtīga.