Lai saprastu, kur mēs šobrīd esam, mēs pajautājām Latvijas iedzīvotājiem tieši par sekundārā līmeņa vajadzību tēriņiem – proti, cik daudz naudas cilvēki šogad tērēs saviem vasaras ceļojumiem un kā tie atšķiras no pirmspandēmijas laika. Matemātika ir pavisam vienkārša – ja pāris gadus atpakaļ ceļošana veidoja lielāko daļu vasaras tēriņu pusei Latvijas iedzīvotāju, tad šogad vietējie vai ārvalstu ceļojumi kā būtiskākais tēriņu mērķis ir aptuveni 30%** aptaujāto.
Raugoties uz šiem skaitļiem virspusēji, varētu šķist, ka "iekritiens" ir pietiekami dziļš, tomēr aicinātu nesteigties ar secinājumiem, jo dati apliecina, ka iedzīvotāji arvien straujāk kļūst optimistiskāki par iespējām ceļot, un nevienu brīdi nešaubos, ka arvien lielāks skaits Latvijas iedzīvotāju izmantos sniegtās iespējas doties ceļojumos vienlaikus ar arvien plašāku robežu atvēršanu.
Ar ceļojumiem tā kā būtu skaidrs, taču ir vēl viena būtiska implikācija, ko šie ceļošanas paradumu skaitļi apliecina. Proti, esmu pārliecināts par socioloģijas un statistisko metožu precizitāti, tāpēc gribētu izteikt skaļu apgalvojumu par to, ka atsevišķos sociālajos tīklos esošās vaimanas no sērijas "viss slikti" ir vai nu mērķtiecīga troļļošana, vai nespēja objektīvi paskatīties uz realitāti. Realitāte ir tāda, ka 60% Latvijas iedzīvotāju tērēs vairāk nekā 400 eiro saviem vasaras ceļojumiem, bet 25% – pat vairāk nekā 1200 eiro. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka cilvēkiem ir līdzekļi, kurus novirzīt atpūtai, un atsevišķos sociālajos tīklos atrodamajiem naratīviem ir margināla sasaiste ar realitāti. Un tas nav stāsts tikai par mūsu labklājības līmeni.
Bet lai skaidrojumu meklējumi par iemesliem augstāk minētajai situācijai paliek sabiedrības uzvedības pētnieku ziņā, jo dati atklāj vēl vairākas interesantas tendences. Droši vien zīmīgākā no tām ir vasaras izdevumu attiecība pret mājsaimniecības ienākumiem un to īpatsvara salīdzinājums starp dažādām valstīm – Latvijas mājsaimniecības vasaras izdevumiem šogad plāno tērēt proporcionāli vairāk nekā Dānijā, Austrālijā, Somijā.
Ļoti iespējams, kāds teiks, ka skaidrojums ir meklējams ienākumu līmeņa absolūtajos skaitļos, taču tam īsti nevar piekrist, jo iespējami ir vēl vairāki vienlīdz ticami skaidrojumi. Pirmais no tiem balstās atziņā, ka sekundārajām vajadzībām mēs tērējam tik, cik varam atļauties pēc primāro vajadzību nosegšanas. Tas nozīmētu, ka Austrālijas vai Dānijas iedzīvotājam ikdienas primāro vajadzību nosegšanai ir jātērē proporcionāli vairāk naudas, nekā Latvijas iedzīvotājam. Šāda tēze noteikti neizpelnīsies plašu atzinību Latvijas interneta vidē, kur valda diskurss "viss slikti", taču ir vērts par to aizdomāties.
Otrs, savukārt, ir cieši saistīts ar uzkrājumu veidošanas kultūras atšķirībām – minētajās valstīs iedzīvotāji daudz mērķtiecīgāk veido uzkrājumus un, ļoti iespējams, šī starpība veidojas tieši uz tā rēķina, ka mēs uzkrājam salīdzinoši maz. Arī šī tēze publiskajā telpā, visticamāk, tiktu skaidrota ar to, ka uzkrājumu veidošanai mums nepietiek naudas.
Taču arī tas nav tik viennozīmīgi, jo ļoti iespējams, ka stāsts ir par prioritātēm. Vienai sabiedrībai prioritāte ir ilgtermiņa stabilitāte, otrai – baudīt dzīvi jau šodien un cik daudz vien iespējams. Kura pieeja ir pareizāka? Tas, visticamāk, ir jautājums, ko vajadzētu uzdot katram pašam sev.
** "Ferratum Group" ikgadējais pētījums
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
