Reinis Jansons: Vecumdienas – lielākā dzīves ballīte  (13)

Daudziem šī tēma šķiet tik garlaicīga, ka ar to varētu aizdzīt mājās viesus no ieilgušas ballītes. Tomēr, lūkojoties dziļāk, man tā šķiet pietiekami interesanta, par to katram vajadzētu nedaudz padomāt un, visticamāk, arī rīkoties. Jā, vecumdienas šķiet kaut kas tik tāls un abstrakts, ka savlaicīgi par to domāt liekas nebūtiski. Tomēr tām ir sava līdzība ar ballīti, kuru rīkojot, jau iepriekš jāparedz, ko liksi galdā, kas jānopērk veikalā. Jo tuvāk brīdis, kad viesi klauvēs pie durvīm, jo mazāk iespēju pienācīgi sagatavoties. Vecumdienas ir tāda pamatīga ballīte, kurai katrs var sagatavoties, ja par to laicīgi sāk rūpēties. Protams, var jau paļauties uz viesiem, ka tie atnesīs līdzi visu vajadzīgo. Tas būtu līdzīgi, kā paļauties uz valsti, ka tā parūpēsies par visu nepieciešamo manām vecumdienām. Tomēr te tad der nedaudz apskatīt iespējas un esošo situāciju.

Pamatā klasiskajās pensiju sistēmās pasaulē vecumdienas tiek finansētas divējādi: vai nu katrs tām uzkrāj pats, vai arī šobrīd strādājošie maksā pensijas šī brīža pensionāriem. Latvijas pensiju sistēma ir abu šo veidu kombinācija. Katrs pats sev krāj pensiju 2. līmenī, kamēr 1. līmenī uzskaitīto apmaksā strādājošie. Kādēļ gan pašam krāt, ja pensiju var nodrošināt strādājošie no saviem nodokļiem? Piemēram, ja gribu 1000 eiro lielu pensiju, tad šos 1000 eiro vajadzētu nodokļu veidā iekasēt no strādājošajiem – vienkārši! Tomēr ķibele tāda, ka neesmu vienīgais, kas grib saņemt šādu pensiju.

Latvijā šobrīd ir nedaudz zem 450 000 pensiju saņēmēju, kamēr nodarbināti ir vien nedaudz virs 850 000 iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka vienam pensiju saņēmējam pensiju maksā 1,9 strādājošie. Lai es iegūtu savus 1000 eiro, no šiem nepilniem diviem strādājošajiem ir jāpaņem nedaudz vairāk par 500 eiro. Vidējā alga, no kuras tiek maksāti nodokļi, Latvijā ir nedaudz virs 1140 eiro, kamēr pensijām tiek novirzīti 20% no algas jeb 228 eiro. Tātad no 1,9 strādājošajiem var iekasēt ap 430 eiro. Ja Latvijā būtu tikai pensiju 1. līmenis jeb solidārā sistēma, lielāka pensija nesanāktu tīri matemātiski. Situāciju dramatizē arī tas, ka Latvijā katru gadu būtiski samazinās iedzīvotāju skaits, un strādājošo attiecība pret pensiju saņēmējiem tikai sarūk. Ja šādas tendences turpināsies, pēc 10 gadiem šī attiecība būs tikai 1,5 strādājošie uz vienu pensiju saņēmēju. Pat ja pēkšņi tiktu krasi veicināta dzimstība, tas situāciju uzlabos tikai pēc 25–30 gadiem. Talkā varētu nākt reemigrācija, ja tā norit veiksmīgi, kā arī citu darba roku piesaistīšana no ārvalstīm. Vērtējot šos dramatiskos skaitļus, vēl jo vairāk pārsteidz Labklājības ministrijas ierosinājums pārdalīt daļu pensiju 2. līmeņa iemaksu uz pensiju 1. līmeni, kas, protams, īstermiņā risina problēmu, tomēr ilgtermiņā to padara vēl lielāku. Tā ir tīri mana spekulācija, taču domāju, ka pensionēšanās vecuma paaugstināšana būs temats, ko jau pavisam drīz redzēsim parādāmies politiskajā dienaskārtībā. Demogrāfiskās tendences attīstītajās pasaules valstīs ir ļoti līdzīgas – cilvēki vidēji dzīvo ilgāk un nesteidzas veidot lielas un kuplas ģimenes, līdz ar to ir samērā loģiski domāt par pensionēšanās vecuma korekciju.

Ja solidārais modelis, kur pensiju šī brīža pensiju saņēmējiem maksā strādājošie, nespēj nodrošināt pienācīgu pensiju, tad vai pensiju 2. līmenis atrisinās problēmu? Pensiju 2. līmenis nav zāles visām kaitēm un demogrāfiskajiem izaicinājumiem, tomēr tas ļauj pašam sakrāt savai pensijai, nepaļaujoties tikai uz strādājošajiem tad, kad būs jāsāk saņemt savu vecuma pensiju. Paša uzkrājums būs brīvs no demogrāfijas ietekmes, daļēji – arī no ekonomiskās situācijas valstī un citām, to skaitā politiskām ietekmēm. Savs ir savs. Tomēr arī uzkrājumu veidošanai ir sava garoza, piemēram, svārstīgais ienesīgums, kurš var kārtīgi pakutināt nervus un likt jomas konkurencei celt bangas.

Cik tad varētu uzkrāt pensijai, ja visu pensijas daļu novirzītu tikai 2. līmenī? Pieņemsim, ka karjera veidojusies 40 gadus. Iemaksas pensijai veidosies no 20% ikmēneša ienākumiem, no kuriem tiek maksāti nodokļi. Tāpat jāpieņem, ka ienākumi apstākļos bez inflācijas attīstās līdzīgi kā Latvijas vidējie ienākumi dažādās vecuma grupās – mazāki ienākumi karjeras sākumā, ienākumu maksimums ap 40 gadu vecumu un ienākumu samazinājums, tuvojoties pensionēšanās vecumam. Pie šāda scenārija mans 40 gados uzkrātais pensijas kapitāls varētu sasniegt ap 106 000 eiro, pieņemot, ka nav inflācijas un ienesīgums arī ir 0%. Tas nozīmē, ka pensijas apmērs varētu būt ap 490 eiro. Šie aprēķini ir ļoti aptuveni, tomēr ilustrē uzkrājumu veidošanas būtību, kur tiek uzkrāts noteikts kapitāls no katra mēneša ienākumiem. Šeit liels atbalsts uzkrājumam arī būs no ienesīguma, kas strādās katra pensiju saņēmēja vietā. Turklāt šis uzkrājums ir īsts, tās nav matemātiskas formulas. Tam pretī ir katra topošā pensiju saņēmēja personas kods. Turklāt demogrāfijas izaicinājumi nekādā veidā šo uzkrājumu nebojā.

Līdz ar to jāsecina, ka paļauties tikai uz strādājošajiem, līdzīgi kā ballītes uzkodu galdu atstāt tikai viesu pārziņā, nevar. Paša veidots uzkrājums dod lielāku neatkarību. Bet kur te finanšu pratība? Pats būtiskākais ir apzināties, ka neatkarīgi no 1. vai 2. pensiju līmeņa, valsts pensija nespēs nodrošināt darba gaitām līdzvērtīgus ienākumus vecumdienās. Tas nav saistīts tik daudz ar politiķiem vai šķietamiem ļaundariem, kā ar demogrāfijas tendencēm. Pensijas apmērs varētu sarukt uz pusi, salīdzinot ar ienākumiem pirms tās. Te tad pats būtiskākais – katram pašam jādomā, kā papildus iegūt nepieciešamo ienākumu daļu. Iespējas ir daudzas – pensiju 3. līmenis ar savām priekšrocībām, citi uzkrājumi, sava uzņēmējdarbība, kāds nekustamais īpašums, kas var radīt papildu ienākumus vecumdienās, vai daudz labi audzinātu bērnu ar labiem ienākumiem. Lai kāda būtu izvēle, svarīgākais ir plāns un savlaicīga rīcība, lai lielākā dzīves ballīte izdodas, kā plānots, vai pat vēl labāk.