Kristīne Pojasņikova: Inovatīvas tehnoloģijas loģistikas nozarē – vairāk nekā darba instruments

Uzņēmumiem, kas ražo vai pārdod līdzīgu produkciju, piegādes ķēdes jau vairākus gadus ir galvenais konkurētspējas priekšnosacījums: jo efektīvāka piegādes ķēde, jo efektīvāka arī ražošana vai pārdošana. Nav jēgas ieviest jaunas tehnoloģijas, ja tās nav vērstas uz darba ražīguma paaugstināšanu. Pēc ekspertu atzinumiem, loģistika ir viena no 10 nozarēm, kur pēdējos gados tehnoloģijas ienākušas visvairāk un visstraujāk. Mākslīgais intelekts, kas ļauj analizēt patērētāju paradumus, plānot precīzus piegādes apjomus un pieņemt uz datiem balstītus lēmumus, jau kļuvis par normu. Noliktavas operācijās preču atlases procesi daudzviet Eiropā tiek nodrošināti ar preču atlasi pēc balss komandas (voice picking) vai optiskās redzes (optical vision) risinājumi. Tomēr tas, kas daļai sabiedrības izklausās pēc rotaļlietām zinātniskās fantastikas īstenošanai dzīvē, ir praktiski rīki efektivitātes un līdz ar to konkurētspējas celšanai.

Covid-19 pandēmijas ēnā ar izaicinājumiem saskārusies arī loģistikas nozare. Pirmkārt, tie bija fiziskas pārvietošanās ierobežojumi Eiropas valstīs, no kurienes Latvijā tiek ievests vairums preču. Pastiprinātas drošības prasības autovadītājiem, sastrēgumi uz robežām, ierobežota piekļuve noliktavām – tas viss krietni palēnināja nozares darbu. Otrkārt, pandēmija ietekmēja preču pieejamību veikalos. Otrā viļņa vidū vairākās Eiropas valstīs tika apturēta t. s. nesvarīgā ražošana. Līdz ar to pārtikas preču netrūka, bet, piemēram, iepakojums gan bija deficīts. Tā kā liela daļa dārzeņu un augļu Latvijā tiek ievesta no Itālijas un Spānijas, darbaspēka trūkumu šajās saulainajās zemēs vistiešākajā veidā izjuta pārtikas mazumtirgotāji Latvijā, kuriem radās grūtības nodrošināt nepārtrauktu preču pieejamību plauktos. Savu eļļas devu ugunij pielēja arī Baltijas valstu iedzīvotāju panikas lēkmes pandēmijas sākumā, milzīgā ātrumā iztukšojot veikalu plauktus. Treškārt (un tas joprojām ir aktuāls izaicinājums), vissvarīgākā vienmēr ir bijusi darbinieku drošība, sevišķi domājot par cilvēkiem, kuri savu darbu nevar veikt attālināti. Tāpēc nācās pārkārtot darba organizāciju, lai darbinieki varētu strādāt vairākās maiņās, savstarpēji nesatiekoties, un tas neizbēgami ietekmēja darba efektivitāti.

Protams, noliktavu automatizācija šādos apstākļos ir būtisks atspaids, jo tehnika neslimo, un tas ļauj nodrošināt procesa nepārtrauktību. Ar modernākām tehnoloģijām aprīkotā noliktavā drošāks kļūst arī darbs, kur vajadzīga pastāvīga cilvēku klātbūtne. Vienkārši sakot, jo vairāk automatizēta noliktava, jo mazākam riskam pakļauta piegādes ķēde.

Cilvēki nav piemēroti vienmuļa, smaga fiziska darba veikšanai, jo mūsu koncentrēšanās un darba spējām ir robežas. Lai nodrošinātu augstu darba ražīgumu un atbilstu patērētāju arvien pieaugošajām prasībām visu dabūt ātri un uzreiz, sevišķi e-komercijā, bez tehnoloģijām neiztikt. Taču ir jāatrod pareizs balanss starp cilvēku darbu un iekārtām, jo tikai cilvēki spēj izprast kontekstu un ātri adaptēties, un Covid-19 krīze to uzskatāmi atgādināja. Lai cik sekmīgi mēs spētu ar tehnoloģiju palīdzību prognozēt pircēju rīcību, iestājoties krīzei un cilvēkiem rīkojoties neloģiski, atbilstoši reaģēt un mainīt plānošanu spēj tikai cilvēks. Cita problēma – šobrīd arvien skaidrāk iezīmējas plaisa starp tehnoloģiju attīstības tempu un cilvēku kompetenci tās lietot.

Salīdzinot ar veco Eiropu, Latvija loģistikas nozares automatizēšanu ir sākusi vēlāk. Ilgu laiku darbaspēka izmaksas pie mums bija ievērojami zemākas, tāpēc noliktavu automatizācijai īsti nebija eknomiska pamatojuma. Šobrīd, kad atalgojuma līmenis arvien vairāk tuvojas Eiropas kopējai situācijai, loģistikas nozarē arī daudz straujāk ienāk tehnoloģijas. Vienlaikus jāteic, ka Baltijas valstis nekad nav stipri atpalikušas no Eiropas, ko lielā mērā ir veicinājuši centieni turēt līdzi Eiropas loģistikas paraugspēlētājiem, piemēram, Nīderlandei. Automatizētas noliktavas Baltijā bija jau pirms 15 gadiem, sevišķi pārtikas rūpniecībā. Cits jautājums, ka tehnoloģijas toreiz un tagad nav salīdzināmas. Diemžēl ne tuvu tik strauja attīstība nenotiek izglītībā. Mums nav tādu kompetenču, kas ļautu pašiem vadīt automatizācijas procesus. Tiklīdz gribam ieviest ko jaunu, mums jāvēršas pie ārvalstu partneriem, jāpiesaista konsultanti, jo Baltijas tirgū nav tādas lietotāja pieredzes kā citur Eiropā, gan runājot par jaunu risinājumu izstrādi, gan sistēmu uzturēšanu un apkalpošanu. Turklāt nav paredzams, ka kaut kas tuvākajā laikā varētu mainīties, jo tirgus šeit ir ļoti mazs un diez vai ārvalstu kompānijas tuvākajā laikā šeit veidos savas bāzes. Mūsu izglītības sistēma ir pakārtota "vakardienas" vajadzībām, bet, ja gribam tehnoloģiju jomā ne tikai censties panākt pārējos, bet arī būt soli priekšā, mums jādomā par speciālistu audzināšanu. Pirms 20 gadiem, kad es sāku strādāt šajā nozarē, loģistika bija fūre, konteiners, noliktava un muita. Tagad tas ir dators, sortēšanas sistēmas, automatizētas noliktavas un roboti, un diemžēl jauniešiem, kuri pēc vidusskolas beigšanas izvēlas apgūt loģistikas specialitātes, šādas prasmes nemāca.

Tehnoloģijas šobrīd mūs apsteidz, taču es nedomāju, ka tās jebkad cilvēkus aizvietos. Cilvēka radošumu un spēju tehnoloģijas izmantot savā labā nevar aizstāt neviens robots. Baltijā kopumā cilvēki ir ļoti atvērti tehnoloģijām. To redzam gan pie saviem pircējiem, kuri labprāt praksē lieto mūsu piedāvātos digitālos risinājumus, gan darbiniekiem, kuri ne tikai novērtē komfortu, ar kādu tehnoloģijas ļauj veikt darba pienākumus, bet pat sagaida no darba devēja pastāvīgus jauninājumus un arvien modernākus rīkus. To nenodrošinot, darba devējs izkrīt no tirgus. Tehnoloģijas vairs nav tikai rīku komplekts, tas ir dzīvesstils un loģistikā – arī nozares asinsrite.