Edgars Sedols: Par Latvijas pārlieko fiskālo disciplīnu krīzes laikā  (1)

Latvija ir viena no retajām ES valstīm, kas tik stingri pieturas pie taupības principa, bieži neizpildot citos likumos noteiktās prasības – palielināt budžetu tādās tautsaimnieciski svarīgās nozarēs kā zinātne un veselības aprūpe. Pat Fiskālās drošības likumā valsts ir noteikusi stingrākus ierobežojumus nekā ES fiskālajā kompaktā, kas atļautu strukturālo deficītu 1% līmenī no IKP, ņemot vērā, ka mūsu parāds ir zem 60% no IKP, nevis 0,5% kā paredzēts šobrīd likumā. Līdzšinējā prakse ir ne vien novedusi pie hroniski nepietiekama finansējuma šīm nozarēm un palielinājusi Latvijas ievainojamību krīzes apstākļos, bet ir arī grāvusi likuma varas reputāciju un sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām. Lai gan Covid-19 krīzes apstākļos valsts ir sniegusi ievērojamu atbalstu privātajam sektoram krīzes seku pārvarēšanai, nav skaidrs, kāpēc vienlīdz izlēmīgā veidā līdz šim uzmanība nav pievērsta arī citu sabiedrības ilgtspējas problēmu risināšanai.

Pēdējo 20 gadu laikā mūsu iedzīvotāju skaits ir krities par vismaz 480 tūkstošiem jeb 20% no kopskaita bez prognozējama pieauguma nākotnē. Šie faktori ir stipri saistīti ar valsts ekonomisko turību. Šī turība bieži tiek izteikta ar IKP uz vienu iedzīvotāju, kas Latvijā šobrīd ir 28% zem ES vidējā līmeņa. Ticamākais veids, kā uzlabot Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, ir palielināt valsts budžetu, un tam ir nepieciešami papildus līdzekļi. Diemžēl Latvija nacionālā līmenī ir nepamatoti ierobežojusi savu spēju aizņemties līdzekļus investīcijām kritiski svarīgās nozarēs, ko šobrīd būtu iespējams darīt uz ļoti izdevīgiem nosacījumiem.

Salīdzinājumā ar citām ES valstīm Latvijas kopējais parāds ir ļoti zems visos iespējamos rādītājos. Attiecībā pret IKP 2020. gadā mūsu parāds bija 43,5%, kamēr Grieķijai – 206%, Itālijai – 156%, Portugālei – 134%, Spānijai – 120%. Absolūtos skaitļos Latvijas parāds bija 12,75 miljrd. eiro, kas ir trešais mazākais ES. Uz vienu iedzīvotāju Latvija 2020. gadā bija parādā ap 6900 eiro, kamēr Īrijā – 46 000, Beļģijā – 44 400, Itālijā – 42 700, Francijā – 41 000, Austrijā – 33 330 un eirozonā vidēji – 32 600. Valsts Kase prognozē, ka Latvijas parāds 2021. gadā varētu sasniegt 48,9% no IKP, bet tas joprojām būs ļoti tālu no eirozonas vidējā 100,5% no IKP, kas noteikti arī pieaugs līdz gada beigām.

Iniciatīva nozīmē Latvijas amatpersonu roku atraisīšanu, ļaujot tām darboties nacionālās interesēs. Lai gan Latvijai kā eirozonas valstij ir arī zināmi pienākumi attiecībā uz budžeta plānošanas ilgtspēju, šie pienākumi būtu jāuzlūko kopējā kontekstā. Pirmkārt, šie nosacījumi Covid-19 krīzes laikā ir atcelti. Otrkārt, nav pamata starptautiskajām vadlīnijām pieturēties apstākļos, kad to nedara citas eirozonas valstis. Jāņem vērā, ka citas eirozonas ne obligāti ir savos nacionālajos normatīvajos aktos šos budžeta plānošanas ierobežojumus pārņēmušas tikpat nacionālās intereses apdraudoši kā Latvija. Treškārt, pēc Valsts Kases datiem, nākamos piecus gadus Latvijai katru gadu vidēji nāksies izmaksāt 1 miljardu eiro parāda nominālo vērtību atmaksai, kas samazinās mūsu kopējo parādu par aptuveni 30% no šī brīža līmeņa. Šie maksājumi būs ļoti grūti izpildāmi, ja vien netiks izmantotas šī brīža zemās procentu likmes, lai pārfinansētos tā, lai pietiktu arī līdzekļu, ko ieguldīt valsts izaugsmē. Šogad Latvija jau aizņēmās ap 2 miljrd. eiro, lielāko daļu par 0%, kas kopumā ir ļoti maz. Interesi pēdējā 500 miljonu eiro emisijā par ieguldījumu iespēju izrādīja vairāk nekā 100 investori, kuru kopējais pieprasījuma apjoms sasniedza 2,6 miljardus eiro, kas būtu bijuši ļoti noderīgi līdzekļi nākotnei un šī gada budžetam. Arīdzan speciāli Covid-19 krīzes apkarošanai Eiropas Centrālā banka ir atvēlējusi 1850 miljardus eiro eirozonas valstu aktīvu (parāda) pirkšanai, kas nodrošinātu zemākās procentu likmes Latvijas valsts vēsturē. Būtu ļoti neveikli šobrīd to neizmantot.

Pēc medijos izskanējušās informācijas, 2022. gada budžetam nepieciešami papildus 1,7 miljrd. eiro, bet valdība nav pat gatava piedāvāt vairāk par 300 miljoniem. Šī situācija ir absurda, jo pat Igaunija, kam IKP ir mazāks nekā Latvijai, 2020. gadā aizņēmās 3,5 miljrd. eiro un šogad plāno vēl papildus 2 miljrd. eiro, kamēr Lietuva 2020. gadā aizņēmās 3,7 miljrd. eiro un šogad plānots papildus aizņemties 5,7 miljrd. eiro, kas būtu tuvu 15% no viņu IKP. Latvija no krīzes sākuma 2020. gadā līdz šim brīdim tikai aizņēmusies ap 3,6 miljrd. eiro, kas pielīdzināms tam, ko kaimiņi aizņēmās vien 2020. gadā.

Attiecīgi secināms, ka vienīgie lēmumu pieņēmēju ierobežojumi rīkoties pareizi ir tādi, ko tie paši sev izvēlas radīt. Līdzekļi kritiski nepieciešamām investīcijām Latvijas sabiedrībā ir pieejami, ja vien eksistētu politiskā griba šīs investīcijas veikt. Pretēji apgalvojumi ir maldinoši. Tas augustā bija redzams valdības lēmumā ieguldīt 90 miljonus "airBaltic", kamēr naudas nebija pretvēža zālēm jūnijā. Lai gan, domājot par valsts budžeta palielināšanu, ir ārkārtīgi svarīgi neaizmirst arī par ar finansējuma sadali saistītiem korupcijas riskiem, jāsaprot, ka šī ir problēma, kas jārisina vienlaikus ar investīciju veikšanu, jo vilcināšanās Latvijai maksā arvien dārgāk.