Edgars Sedols: Par Latvijas pārlieko fiskālo disciplīnu krīzes laikā  (1)

Latvija ir viena no retajām ES valstīm, kas tik stingri pieturas pie taupības principa, bieži neizpildot citos likumos noteiktās prasības – palielināt budžetu tādās tautsaimnieciski svarīgās nozarēs kā zinātne un veselības aprūpe. Pat Fiskālās drošības likumā valsts ir noteikusi stingrākus ierobežojumus nekā ES fiskālajā kompaktā, kas atļautu strukturālo deficītu 1% līmenī no IKP, ņemot vērā, ka mūsu parāds ir zem 60% no IKP, nevis 0,5% kā paredzēts šobrīd likumā. Līdzšinējā prakse ir ne vien novedusi pie hroniski nepietiekama finansējuma šīm nozarēm un palielinājusi Latvijas ievainojamību krīzes apstākļos, bet ir arī grāvusi likuma varas reputāciju un sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām. Lai gan Covid-19 krīzes apstākļos valsts ir sniegusi ievērojamu atbalstu privātajam sektoram krīzes seku pārvarēšanai, nav skaidrs, kāpēc vienlīdz izlēmīgā veidā līdz šim uzmanība nav pievērsta arī citu sabiedrības ilgtspējas problēmu risināšanai.

Pēdējo 20 gadu laikā mūsu iedzīvotāju skaits ir krities par vismaz 480 tūkstošiem jeb 20% no kopskaita bez prognozējama pieauguma nākotnē. Šie faktori ir stipri saistīti ar valsts ekonomisko turību. Šī turība bieži tiek izteikta ar IKP uz vienu iedzīvotāju, kas Latvijā šobrīd ir 28% zem ES vidējā līmeņa. Ticamākais veids, kā uzlabot Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, ir palielināt valsts budžetu, un tam ir nepieciešami papildus līdzekļi. Diemžēl Latvija nacionālā līmenī ir nepamatoti ierobežojusi savu spēju aizņemties līdzekļus investīcijām kritiski svarīgās nozarēs, ko šobrīd būtu iespējams darīt uz ļoti izdevīgiem nosacījumiem.