Precizētie dati apstiprina, ka iekšzemes kopprodukts (IKP) 2. ceturksnī bija manāmi atžirdzis pēc gada pirmo mēnešu ierobežojumu sloga. Veikalos atgriezās rosība, pamazām bija skatāms kāds teātris un apmeklējami plašāki sporta un kultūras pasākumi. Kopējais rezultāts: IKP palielinājies par 11,1% salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni, un par 4,4% salīdzinājumā ar šā gada 1. ceturksni, kas ir pat vairāk nekā tika lēsts pirms mēneša ātrajā novērtējumā.
Privātais patēriņš bija IKP pārmaiņas noteicošais faktors visos pandēmijas viļņos – tas vilka IKP uz leju stingrāku ierobežojumu periodos, un uz augšu – kad piesardzības žņaugi atslāba un varēja ieelpot plašāku krūti (lasi: iepirkties, tikties, burzīties un baudīt restorānu piedāvājumu). Arī šis ceturksnis nav bijis izņēmums, un patēriņš ir spēlējis svarīgu lomu IKP izaugsmē, tomēr šoreiz līdzvērtīgi konkurējot ar eksportu.
Eksports pandēmijas periodā ir bijis krietni noturīgāks nekā patēriņš, pateicoties rekordaugstās graudu ražas un koksnes produktu eksportam, vienlaikus pakalpojumiem ierobežojumu periodos samazinoties.
Šādu zāģveida IKP pārmaiņu laikā atskats uz pagātnes datiem reizēm šķiet neiederīgs un lielāku interesi raisa skats nākotnē. Tomēr prognozes nav iespējamas bez pagātnes notikumu analīzes, tāpēc nedaudz pašķetināsim vissirslikti.lv – cik slikti ir slikti un vai ir bijis sliktāk.
Satraucošu ziņu fonā šķiet, ka cīņa ar Covid-19 nav atņēmusi entuziasmu globāliem saspīlējumiem, varbūt pat pretēji – pandēmiskais nogurums liek meklēt ārējus un iekšējus ienaidniekus. Tomēr globālais nenoteiktības indekss to neapstiprina, vakcinācijas procesi un pieskaņošanās jauniem "spēles noteikumiem" ir nomierinājuši satrauktos pasaules iedzīvotāju prātus, un nākotne izskatās krietni saulaināka nekā pirms gada.
1. attēls. Pasaules nenoteiktības indekss
Covid-19 pandēmija bija iekarojusi līderpozīcijas pēdējo divdesmit gadu neziņas mērījumos. Tomēr katrai valstij savās čībās skats var atšķirties – kaimiņbūšanas ar to tiešajām robežām un ietekmēm uz tautsaimniecību, vietējiem politekonomiskajiem notikumiem, dabas kataklizmām u.c. faktoriem. Ne velti šādi nenoteiktības indeksi tiek lēsti atšķirīgi dažādām valstīm un reģioniem. Tāpēc interesanti to salīdzināt ar Latvijas "čībām". Arī mūsu tautsaimniecību bēgļu saspīlējumi un sankcijas Baltkrievijai varētu tiešāk ietekmēt nekā dramatiskie notikumi Afganistānā. Bažas un prognožu riskus rada arī dažādi nacionālie "gāganu kari".
2. attēls. Latvijas ekonomikas sentimenta indekss (reverss; ilgtermiņa vidējais = 100))
Avots: Eiropas Komisija, LB aprēķini
Vidējam latvietim pandēmijas ietekme, protams, nav gājusi secen, tomēr kopējais ekonomikas noskaņojuma rādītājs ir bijis optimistiskāks nekā savulaik finanšu krīzes laikā 2008.-2010. gadā. Iespējams, pateicoties valdības atbalstam. Vēl lielāku neziņu pieredzējām 90.gadu sākumā. Lai gan dati tik tālu nesniedzas, tomēr ar lielu pārliecību var teikt, ka nenoteiktības līmenis tad bija vēl augstāks nekā jau salīdzinoši nostabilizētās tautsaimniecības periodā 1994. gadā. Tālākā pagātnē šoreiz nelūkosimies - nav šaubu, ka ir pieredzēti vēl grūtāki laiki.
Bet kādas tad vēl šobrīd ir vīles un liestes Latvijas nacionālajām čībām, kas traucē saskatīt skaidru prognožu ainu? Piemēram, būvnieku karteļa dalībnieku darbības ierobežojumi un būvniecības izmaksu kāpums var bremzēt investīciju projektu ieceres. Pastāv arī risks pārsteidzīgiem valdības tēriņiem nolūkā izpatikt vēlētājam un izkarot labākas pozīcijas pēc gada gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Situācijā, kad potenciālie konkurenti jau uzsākuši samērā agresīvu cīņu, vilinājums var būt liels. Cenu kāpumi, Baltkrievijas sankcijas, nodokļu grozījumi, būvniecību, lauksaimniecību, enerģētiku u.c. nozares ietekmējošie laikapstākļi un daudzi citi faktori ietekmē mūsu spēju prognozēt tautsaimniecības attīstību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
