Kaspars Rožkalns: Vai Latvijas pārtikas ražošanas nozare var būt mūsu Silīcija ieleja  (8)

Par to, ka Latvijai trūktu pieredzes vai zināšanu pārtikas ražošanā, kas ļauj sasniegt virsotnes, mums nebūtu jāraizējas. Nevar sūdzēties arī par dalībnieku trūkumu tirgū. 2020. gadā pārtikas nozare Latvijas budžetā ienesa 1,7 miljardus eiro jeb 18% no kopējā ražošanas apjoma, bet pārtikas un lauksaimniecības nozaru eksports veidoja 22% no kopējā eksporta apjoma. Pārtikas ražošanā pastāvīgi darbojas vairāk nekā 1100 uzņēmumu, galvenokārt eksportējot uz Lietuvu, Igauniju un Krieviju. Īstais izaicinājums sākas tad, kad vietējais pārtikas ražotājs, it īpaši, ja tas ir jauns un ne pārāk liels, atrod jaunu tirgu, jo jebkurš jauns tirgus pieprasa apjomu. Mērogošana ir viens no lielākajiem izaicinājumiem nozares eksportspējas kāpināšanai. LIAA ir zināmi vairāki pārtikas uzņēmumi, kas nepietiekamu ražošanas jaudu dēļ apzināti atsakās no eksporta un labāk nodrošina nemainīgi augstu kvalitāti vietējā tirgū, nekā lielu apjomu, bet viduvēju sniegumu citur. Tāpēc, lai apgūtu jaunu tirgu, kur nespējam nodrošināt lielu apjomu, ir jāiet cits – inovatīvu ideju – ceļš, meklējot atbildes uz 21. gadsimta izaicinājumiem.

Kas tad ir mūsdienu izaicinājumi pārtikas nozarē? Patiesi inovatīvas ir tās idejas, kas spēj savienot pārtikas ražošanu ar zinātni un IT tehnoloģijām, radot virkni risinājumu aktuālām problēmām. Covid-19 apstākļos visā pasaulē ir strauji attīstījusies digitalizācija, un tā nav gājusi secen arī pārtikas nozarei. Pats ražošanas process, pasūtīšana, piegāde, preču derīguma termiņa un citu kritēriju monitorings – tas viss ir jādara ātri, tāpēc ieguvēji ir tie, kas maksimālu labumu gūst no dažādu industriju piedāvājuma. Turklāt nedrīkst aizmirst par Eiropas "zaļajiem" mērķiem – videi draudzīgu ražošanu, kas neatstāj pārāk lielu ietekmi uz vidi, un piegādes un iepakojumu ilgtspējību. Tur ir milzīgs potenciāls, kas ir pa spēkam arī Latvijai – mums netrūkst tehnoloģiju līderībā ieinteresētu uzņēmumu.