Kaspars Rožkalns: Vai Latvijas pārtikas ražošanas nozare var būt mūsu Silīcija ieleja  (8)

Par to, ka Latvijai trūktu pieredzes vai zināšanu pārtikas ražošanā, kas ļauj sasniegt virsotnes, mums nebūtu jāraizējas. Nevar sūdzēties arī par dalībnieku trūkumu tirgū. 2020. gadā pārtikas nozare Latvijas budžetā ienesa 1,7 miljardus eiro jeb 18% no kopējā ražošanas apjoma, bet pārtikas un lauksaimniecības nozaru eksports veidoja 22% no kopējā eksporta apjoma. Pārtikas ražošanā pastāvīgi darbojas vairāk nekā 1100 uzņēmumu, galvenokārt eksportējot uz Lietuvu, Igauniju un Krieviju. Īstais izaicinājums sākas tad, kad vietējais pārtikas ražotājs, it īpaši, ja tas ir jauns un ne pārāk liels, atrod jaunu tirgu, jo jebkurš jauns tirgus pieprasa apjomu. Mērogošana ir viens no lielākajiem izaicinājumiem nozares eksportspējas kāpināšanai. LIAA ir zināmi vairāki pārtikas uzņēmumi, kas nepietiekamu ražošanas jaudu dēļ apzināti atsakās no eksporta un labāk nodrošina nemainīgi augstu kvalitāti vietējā tirgū, nekā lielu apjomu, bet viduvēju sniegumu citur. Tāpēc, lai apgūtu jaunu tirgu, kur nespējam nodrošināt lielu apjomu, ir jāiet cits – inovatīvu ideju – ceļš, meklējot atbildes uz 21. gadsimta izaicinājumiem.

Kas tad ir mūsdienu izaicinājumi pārtikas nozarē? Patiesi inovatīvas ir tās idejas, kas spēj savienot pārtikas ražošanu ar zinātni un IT tehnoloģijām, radot virkni risinājumu aktuālām problēmām. Covid-19 apstākļos visā pasaulē ir strauji attīstījusies digitalizācija, un tā nav gājusi secen arī pārtikas nozarei. Pats ražošanas process, pasūtīšana, piegāde, preču derīguma termiņa un citu kritēriju monitorings – tas viss ir jādara ātri, tāpēc ieguvēji ir tie, kas maksimālu labumu gūst no dažādu industriju piedāvājuma. Turklāt nedrīkst aizmirst par Eiropas "zaļajiem" mērķiem – videi draudzīgu ražošanu, kas neatstāj pārāk lielu ietekmi uz vidi, un piegādes un iepakojumu ilgtspējību. Tur ir milzīgs potenciāls, kas ir pa spēkam arī Latvijai – mums netrūkst tehnoloģiju līderībā ieinteresētu uzņēmumu.

Lai sekmīgi startētu ārvalstu tirgos, protams, pats galvenais ir augstvērtīgs un konkurētspējīgs produkts, kas atbilst vietējo pircēju prasībām, vajadzībām un kultūrai. Tomēr vieglāk ir iekļūt tajos tirgos, kur vērojama kāda strauji augoša, populāra tendence, pircēju pieprasījumam pārsniedzot vietējo ražotāju un citu tirgus dalībnieku piedāvājumu. Piemēram, šobrīd strauju izaugsmi piedzīvo bioloģiskās pārtikas segments, taču ienāk arī jauni trendi – alternatīva proteīna ražošana, bioreaktoros audzēta mākslīgā gaļa, viss, kas saistīts ar CO₂ samazināšanu, robotizēti restorāni, vertikālā lauksaimniecība, gudrie iepakojumi utt. Tie ir virzieni, kuros jādomā arī Latvijas pārtikas ražotājiem, jo tieši tur ir rodamas jaunas idejas labi zināmo vērtību atsvaidzināšanai.

Vēl viens būtisks aspekts, ar ko jārēķinās, ir investīcijas. Ieguldījumi būs vajadzīgi visur: gan produkta adaptēšanā vietējam tirgum, kas nozīmē paša produkta pielāgošanu, noformējuma dizaina izmaiņas, aprakstu tulkošanu utt., gan mārketingā, jo jābūt patiešām pasaules mērogā unikālam risinājumam, lai uzrunātu pircējus bez reklāmas. Un atkal atgriežamies pie ražošanas jaudu kāpināšanas, kaut gan daudzi uzņēmumi šobrīd to veiksmīgi risina, savstarpēji sadarbojoties un daloties savās ražošanas jaudās. Tāpat labs risinājums ir kopīga loģistika, sūtot preces uz vienu un to pašu valsti. Piemēram, jūras konteineru cenas kopš pandēmijas sākuma ir augušas par 500%. Sadalot transporta izmaksas starp vairākiem ražotājiem, ir iespējams tās būtiski mazināt. Ieejot jaunos tirgos ir jābūt gatavam investēt, un tas var prasīt pusgadu un pat gadu, līdz produkts aiziet apritē.

Tomēr no tā nedrīkst baidīties, jo, ņemot vērā Latvijas izmēru un demogrāfisko situāciju, eksports ir vienīgais veids, kā iepludināt jaunus līdzekļus valsts ekonomikā. Ja gribam panākt Ziemeļeiropu labklājības ziņā, mums ir jāstimulē jaunu eksportspējīgu uzņēmumu attīstība, jo ambīciju eksportēt un nopelnīt Latvijas uzņēmējiem joprojām bieži pietrūkst. Tendence lēnām uzlabojas, cilvēki uzņēmējdarbību vairs neuztver kā kaut ko negatīvu un koruptīvu, līdz ar to aug arī ambīcijas, bet tas ir būtisks priekšnoteikums, lai vispār varētu runāt par lielu peļņu starptautiskajos tirgos.

Lai būtiski kāpinātu realizācijas apjomu, atbalsts uzņēmējiem var būt lielveikali. Jebkuram uzņēmējam, sevišķi jaunam ražotājam, ir svarīga atgriezeniskā saite no klientiem, un lielveikali ir iespēja šos klientus sasniegt. Turklāt, ja veikalu tīkls darbojas arī citās valstīs, vienu un to pašu produktu var testēt plašākā reģionā, lai saprastu, kas katram tirgum jāpielāgo. Pozitīvi vērtējam tāda veida tirdzniecības tīklu kampaņas, kuras uzrunā jaunos ražotājus – tā ir laba iespēja kāpināt realizācijas apjomus un sākt eksportēt. Viens no piemēriem šādām kampaņām ir "Rimi" kampaņa "Audzē Latviju.

Vērtīgs instruments ražošanas apjomu kāpināšanai ir valsts atbalsta programmas. Pārtikas ražotājiem pieejams plašs ES fondu grantu klāsts ar dažādu intensitāti, kas palīdz iziet starptautiskos tirgos, pielāgot savas preces vai pakalpojumus dažādu valstu prasībām. Atbalsts pieejams arī jaunu produktu izstrādei, izmantojot inovāciju vaučerus. Kā liecina Latvijas Bankas aplēses, jaunam uzņēmumam ir lielāka iespēja veiksmīgi ieiet starptautiskā tirgū, ja tas izmanto LIAA vai citu ES fondu programmu atbalstu.

Pavisam nesen piedzīvojām mazu pasaules brīnumu un redzējām, kā par vienradzi kļūst "Printful" – uzņēmums, kas apdrukā dažādus priekšmetus, sākotnēji – T kreklus, un tas nudien nav tradicionāls Latvijas eksporta produkts. Ja tas ir izdevies nozarē bez stiprām tradīcijām, nav nekādu šķēršļu, lai, ņemot par pamatu vēsturiskās iestrādes un gadsimtiem krātās zināšanas, radītu nākotnes pārtiku, ko akceptēs arī citur pasaulē, un izaudzētu pat vairākus vienradžus tieši šajā nozarē.

* Par vienradzi biznesa vidē dēvē uzņēmumu, kura vērtība sasniedz vienu miljardu ASV dolāru.