Nav noslēpums, ka dzīvojamā fonda atjaunošanā būtisku lomu spēlē ēku renovācija, ar to saprotot ēkas atjaunošanu un energoefektivitātes uzlabošanu. Turklāt energoefektivitātes problēma mūsdienās ir aktuāla ne tikai kontekstā ar mājokļu fonda atjaunošanu un iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu, bet arī pieaugošajām apkures, elektrības un dabasgāzes cenām. Tomēr ne velti šī tēma ir tik aktuāla. Ja jaunie un plānotie projekti jau standartā atbilst augstākajām energoefektivitātes prasībām, tad energoefektivitātes uzlabošana padomju laikos un senāk celtajās ēkās var būt īsts izaicinājums, kas ne katram ir pa spēkam. Dzīvokļa īpašnieku atteikšanās no remontdarbiem un iedzīvotāju maksātspēja ir tikai daži no izaicinājumiem.
Ministru kabineta noteikumi paredz, ka no 2021. gada visām jaunbūvēm – privātmājām, daudzdzīvokļu un publiskām ēkām – jābūt gandrīz nulles enerģijas ēkām. Tas savukārt nozīmē, ka jau ēku projekta izstrādes gaitā būtiska uzmanība tiek pievērsta tieši energoefektivitātes rādītājiem un to lomai dzīves kvalitātes uzlabošanai. Jau šobrīd lielākā daļa jaunbūvju ir novērtētas kā A klases energoefektīvas ēkas un tādējādi ļauj iemītniekiem ne tikai kontrolēt enerģijas patēriņu, bet, to pārdomāti izmantojot un pārskatot savus paradumus, arī būtiski ietaupīt finanšu līdzekļus. Nav šaubu, ka ilgtermiņā par ieguvēju kļūs ikviens, kurš izvēlēsies mājokli tieši šāda tipa ēkā, kaut arī, iespējams, sākotnējie maksājumi var šķist lielāki salīdzinājumā ar mājokļiem citviet. Ēkās, kas novērtētas ar energoefektivitātes A klasi un neprasa energoefektivitātes uzlabojumus, jāseko līdzi vien tam, lai tiktu veikta regulāra ēkas un tās iekārtu apkope. Bet ko darīt, ja mājoklis atrodas padomju ēras sērijveida vai pat vēl senākā daudzdzīvokļu ēkā?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
