Mārtiņš Āboliņš: Kāds sakars dabasgāzes krājumu līmenim ar patēriņa cenu pieaugumu  (3)

Ja skatāmies uz ekonomiku kopumā, tā turpina atkopties no pandēmijas radītā satricinājuma, turklāt negaidīti strauji un vienlīdz dinamiski gandrīz visā pasaulē. Latvijā iekšzemes kopprodukta rādītāji ir atgriezušies pirmspandēmijas līmenī, reģistrētais bezdarbs ir tuvu tam – zem 6%. Jā, satricinājumi bija būtiski, un atkopšanās notiek uz valsts atbalsta, budžeta deficīta un valsts parāda pieauguma rēķina. Vienlaikus patēriņa cenu inflācija ir straujākā, kādu esam piedzīvojuši kopš 2008. gada, tuvojoties 5% robežai. Ražošanas izmaksu kāpums ir vēl apjomīgāks un jau pārsniedz 20%.

Dabas resursi, nafta, dabasgāze, pārtika, metāli, kokmateriāli, Eiropā pēdējā pusotra mēneša laikā arī elektroenerģija – tas viss sadārdzinās un liek kļūt dārgākām gan precēm, gan pakalpojumiem. Tam ir vairāki iemesli.

Skarba inflācija, elementāri iemesli

Pirmkārt, sākoties pandēmijai, patēriņa krituma prognozes bija līdzīgas kā 2008. un 2009. gadā pieredzētajā finanšu krīzē, taču kritumam sekoja negaidīti un neprognozēti straujš pieprasījuma pieaugums, kam ražošana un loģistika īsti netiek līdzi. Visi grib visu tūlīt, trūkst preču, rodas problēmas tās piegādāt par saprātīgām cenām utt. Arī Latvijā jūtam energoresursu, degvielas un elektrības cenu kāpumu. Kamēr stingrā mājsēde pasliktina situāciju darba tirgū, nozarēs, ko Covid-19 neietekmē – rūpnieciskajā ražošanā, IT u. tml., stabili redzam 6–7% algu kāpumu. Taču vienlaikus ar algu palielināšanos mēs redzam, ka aug arī transporta, energoresursu, darbaspēka izmaksas, un līdz ar to palielinās spiediens uz iekšējām pakalpojumu cenām, kas līdz šim ir bijušas stabilas, noturot pakalpojumu cenu inflāciju pie 2% robežas. Taču tas mainīsies: septembrī Latvijā kopumā inflācija bija nedaudz zem 5%, bet gada nogalē tā, visticamāk, sasniegs 6%, un, ja būs barga ziema un dabas resursu cenas turpinās augt, patēriņa cenu inflācija kādā brīdī var sasniegt pat 10%.

Dabas resursu cenu pieaugums ir otrs inflācijas iemesls, un to izraisījis zemais resursu krājumu līmenis vairākos pasaules reģionos. Varētu domāt – nu, kur tad ir problēma, nafta, dabasgāze un ogles zemē bija pirms pandēmijas un ir arī tagad. Taču pieprasījums ir atgriezies straujāk, nekā gaidīts. Pērn, pandēmijas ietekmē samazinoties cilvēku mobilitātei, kritās arī pieprasījums, līdz ar to gan Krievija, gan ASV un OPEC valstis samazināja naftas ieguvi. Šobrīd pieprasījums ir liels, taču OPEC valstis nesteidzas ieguvi palielināt, dodot priekšroku labiem finanšu rezultātiem. Tas atstāj ietekmi uz degvielas cenām, kas savukārt ietekmē visus, kuriem preču ražošanai vai pakalpojuma nodrošināšanai nepieciešams transports. Savukārt Indija un Ķīna samazina ogļu ieguvi, jo arī tur ir aktuāla pāreja uz "zaļo" enerģiju, un arī klimata problēmas dara savu: auksta ziema palielināja pieprasījumu pēc enerģijas, bet bezvēja vasaras samazināja vēja enerģijas ražošanu Eiropā, līdz ar to aug pieprasījums pēc fosilajiem kurināmajiem. Taču šo resursu ieguvi nevar palielināt tik strauji, lai apmierinātu pieprasījumu tajā pašā dienā. Tāpēc mazi ogļu krājumi palielina dabasgāzes cenas, kas savukārt sadārdzina citus produktus, jo dabasgāzes ieguves blakusprodukti tiek plaši izmantoti ķīmijā, minerālmēslu, plastmasas, sintētisko apģērbu, iepakojumu ražošanā u. c.

Elektrību ražojam paši, tad kāpēc aug cenas?

Latvija ir viena no retajām valstīm, kas ražo elektroenerģiju, balstoties uz atjaunojamiem resursiem – mūsu gadījumā tas ir ūdens; lietuviešiem un igauņiem – vēja enerģija. Taču tas nenozīmē, ka esam pasargāti no ārējām cenu svārstībām. Pavasara palu laikā Latvija elektrību eksportē, augustā un septembrī, iestājoties sausuma periodam un ūdens līmenim ūdenstilpēs krītoties, importē. Taču elektrības vairumtirdzniecības cenu nosaka pēdējā saražotā dabasgāzes vienība, kas aizpilda mainīgo daļu – to, ko nespēj saražot ūdens vai vēja enerģija. Ja kāpj dabasgāzes cena, elektrības cena kāpj tai līdzi. Un ir vienalga, ka vējainā laikā elektrības cena ir 1 vai 2 centi par kilovatstundu: pat ja 80% pašu saražotās elektroenerģijas iegūstam ļoti lēti, visu nosaka tie 20%, kurus nākas importēt.

Kāds tad īsti ir sakars dabasgāzes krājumu līmenim ar pakalpojumu cenu kāpumu? Visu iepriekšminēto iemeslu dēļ ražošanas cenu kāpums ir daudz straujāks nekā patēriņa cenu pieaugums. Jo ilgāk cenas saglabājas augstas, jo vairāk skaidrs, ka uzņēmumu iespējas nosegt cenu kāpumu ir ierobežotas. Tāpēc arī nākamais gads būs spēcīgas inflācijas gads, ko prognozē ap 4% robežās. Labā ziņa ir tā, ka cenu kāpums neturpināsies visu gadu, taču tas arī nenokritīs atpakaļ iepriekšējā līmenī. Līdz ar to pakalpojumu sniedzējiem nāksies veikt cenu korekciju atbilstoši izmaksu izmaiņām.

Un ko tālāk?

Visticamāk, jaunās stingrās mājsēdes ietekme uz ekonomiku būs daudz bīstamāka ilgtermiņā nekā īstermiņā. Skaitļu izteiksmē tā IKP pārlieku nesatricinās, jo mēs atkal aizņemsimies, lai kompensētu zaudējumus, cilvēkiem nauda būs, tikai to tērēs citur, gāžot apkārt interneta veikalus; dažiem biznesiem klāsies ļoti grūti, citiem būs zelta laiki un pat pārslodze, un nauda kopumā nekur nepazudīs. Taču ir virkne problēmu, ko šobrīd nevaram novērtēt eiro, bet ko jutīsim vēl ilgi pēc pandēmijas: samazināsies ārvalstu investoru aktivitāte Latvijā, jo pašlaik neesam nekāds labais piemērs; ilgstoši nepilnvērtīgs mācību process attālinātā režīma būtiski ietekmēs mūsu bērnu zināšanas un konkurētspēju darba tirgū; ļoti iespējams, ka pēc dažiem gadiem valstis, kurām nav šādas atkārtotas mājsēdes pieredzes, mūs atkal krietni apsteigs attīstībā, pat ja šobrīd esam tām pietuvojušies.

Tomēr kopumā aina nav pavisam drūma. Jā, patīk mums tas vai nē, būs jāpierod, ka par visu nāksies maksāt vairāk, taču inflāciju kompensēs algu kāpums. Vienlaikus Latvijas ekonomika turpinās attīstieties un tuvākajā nākotnē galvassāpes nesagādās, taču par pandēmijas laikā ignorēto jautājumu risināšanu – demogrāfiju, ES zaļo mērķu sasniegšanu utt. – gan mums nāksies krietni padomāt.