Apmēram 50–70% atkritumu apsaimniekošanas tarifa, kas parādās klientu rēķinos, veido izdevumi par sadzīves atkritumu noglabāšanu poligonā. Tie sastāv no divām komponentēm: dabas resursu nodokļa, kam visā valstī ir vienota likme, un tā poligona izmaksām, kas katrā reģionā pieņem atkritumus noglabāšanai. Ja viena no šīm komponentēm sadārdzinās, atkritumu apsaimniekošanas operatoriem ir būtībā spiesti veikt izmaiņas arī savās cenās, par attiecīgā sadārdzinājuma tiesu palielinot atkritumu apsaimniekošanas maksu.
Latvijā nu jau vairākus gadus spēkā ir likuma punkts, kurā noteikts, ka dabas resursu nodokļa likme palielināsies katru gadu, lai sasniegtu Eiropas Savienības un Latvijas kopīgos "zaļos" mērķus. Būtībā šī likme ir kā instruments, ar kura palīdzību veicināt atkritumu šķirošanu: jo lielāks nešķiroto atkritumu apjoms, jo vairāk atkritumu nonāk poligonā un par to bargāk jāmaksā. Visās Eiropas Savienības dalībvalstīs tas nenotiek vienādi, piemēram, Lietuvā atkritumu apsaimniekošanas tarifs ir krietni zemāks, jo mūsu kaimiņi lēmuši dot priekšroku iedzīvotāju ērtībām, nevis ilgtspējības jautājumiem. Toties Latvija un daudzas citas valstis iekasē vairāk naudas, mudinot katru iedzīvotāju rūpēties par "zaļo" mērķu sasniegšanu, un šī nauda savukārt tiek novirzīta ilgtspējības un aprites ekonomikas veicināšanai, turklāt ļauj veikt visai objektīvu situācijas novērtējumu: jo mazāk naudas atkritumu apsaimniekotāji ieņem, jo mazāk atkritumu ir radījuši iedzīvotāji – vai arī čaklāk šķirojuši.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
