Dzīve vecumdienās lielai daļai sabiedrības saistās ar izaicinājumiem, ko nosaka prognozējami ļoti zemie iztikas līdzekļi (un, protams, arī veselības problēmas un ar to saistītie izdevumi). Kā liecina Latvijas Bankas prognozes*, pēc 30 gadiem nākotnes senioriem ienākumi no pensijas 1. un 2.līmeņa sasniegtu vien 25% no šī brīža ienākumiem. Šī, protams, ir ļoti pesimistiska prognoze, kas neņem vērā nesenās izmaiņas likumvidē, piemēram, iespēju daļai pensiju 2. līmeņa plānu akcijās ieguldīt pat 100% savu līdzekļu. Tas savukārt nozīmē kāpināt peļņu un attiecīgi veidot lielāku pensiju 2.līmeņa uzkrājumu. Jāpieņem arī tas, ka nākotnē augs pensionēšanās vecums, jo pie esošajām demogrāfijas tendencēm mēs vienkārši nevarēsim atļauties aiziet pensijā 65 gados.
To apzinās arvien lielāka daļa sabiedrības – 71% norāda, ka gribētu turpināt darbu arī pēc 65 gadu sasniegšanas, liecina "Swedbank" novembrī veiktā aptauja**. Gandrīz katrs trešais (28%) uzskata, ka vecumdienās turpinās strādāt savam priekam, bet vēl 27% domā, ka nāksies strādāt, lai nosegtu visus izdevumus. Viena vai otra motīva vadīti, taču visdrīzāk darba gaitas turpināsim ilgāk, nekā mūsu vecmāmiņas un vectētiņi. To vērosim ne tikai Latvijā, bet arī citās attīstītajās pasaules valstīs, kas saskaras ar demogrāfijas izaicinājumiem jeb citiem vārdiem – sarūkošo strādājošo skaitu, kas ar savām sociālajām iemaksām (Latvijas gadījumā - pensiju 1.līmeni) uztur šodienas pensionārus. Turklāt šajā sakarā jāņem vērā vēl viens būtisks aspekts - 63 gadus vecie iedzīvotāji jau tagad vairs nejūtas kā pensionāri šī vārda klasiskajā izpratnē. Cilvēki šajā vecumā nereti turpina strādāt un būt sociāli aktīvi, bet par vecumdienām sāk uzskatīt tikai laiku krietni pēc 70. Tātad, ja sešdesmitgadnieki vairs nevēlas tikt uzlūkoti kā veci – jāvienojas arī par to, kā viņus sauksim? Citādi veidojas paradoksāla situācija, ka cilvēku vecumā līdz 35 gadiem, kuru mūsdienu izpratnē uzskatām par "jaunieti", no "pensionāra" šķir tikai nepilni 30 gadi. Jaunas vecuma kategorijas piešķiršana cilvēkiem vecuma grupā no 60 līdz 75 radītu izmaiņas arī sabiedrības attieksmē. Tas mudinātu raudzīties uz dzīvi pēc 60 citādi. Un tam ir nozīme gan mūžizglītības, gan arī uzkrājumu veidošanas kontekstā.
Bez tā, ka strādāsim ilgāk, iedzīvotāji apzinās arī to, ka vismaz daļēji par ienākumiem vecumdienās jāparūpējas jau tagad, aktīvajos darba gados. Turklāt to saprot ne tikai tie, kam valstī noteiktais pensionēšanās vecums ir jau salīdzinoši tuvu, bet arī jaunākās paaudzes cilvēki. Arī tā dēvētā Z un Y paaudze (tie kas dzimuši no 1982. līdz 2013. gadam) uzkrājumu vecumdienām ierindo kā otro svarīgāko pēc drošības spilvena izveides. Kā nu ne – ja vecumdienās ceram uz ienākumiem, kas sasniedz vismaz 75% no šī brīža ierastā, kā to atklāj aptaujas dati. Ar šādām cerībām, kā arī ņemot vērā Latvijas Bankas prognozes, privātās pensijas veidošana no brīvprātīgas izvēles ar laiku var kļūt par teju obligātu tiem, kuri nevēlas vecumdienas pavadīt uz nabadzības sliekšņa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
