Vācijas "Energiewende" (energy transition / enerģētikas pārmaiņu) politika Vācijas nodokļu maksātājiem vidēji gadā izmaksā vairāk nekā 30 miljardus eiro (Vācijas elektrības patēriņš ~500 TWh, Latvijas ~7 TWh). Tas ir ļāvis izveidot pasaules lielāko elektrosistēmu, kurā dominē vēja turbīnas (uzstādīta jauda 50 GW+) un saules paneļi (50 GW+).
Rezultātā gada laikā ir brīži, kad šie divi AER (atjaunīgie energoresursi) pie laba vēja saulainā dienā spēj nodrošināt gandrīz 50 GW no vidēji 60 GW sistēmas slodzes. Ja nebūtu šī Vācijas patērētāju ieguldījuma iepriekšējā desmitgadē, kas motivēja galvenokārt Ķīnu izveidot atbilstošas piegādes ķēdes, visticamāk, pašreiz nebūtu pamata runāt par vēja un saules tehnoloģiju konkurētspēju.
No otras puses, Vācijas enerģētikas politikas "eksperiments" ir arī izgaismojis divas citas svarīgas lietas: (1) politikas virsmērķis jeb CO2 samazinājums elektrības ģenerācijā ir bijis niecīgs, jo vējš un saule ir vien aizstājis slēdzamo AES (atomelektrostaciju) daļu, kamēr ogļu elektrostacijas turpina piesārņot vidi, kā arī (2) vējš un saule pat plašā ģeogrāfijā ir nepastāvīgs resurss, kuram paralēli ir nepieciešamas ātri reaģējošas dabasgāzes elektrostacijas, lai sistēmas piedāvājums un pieprasījums būtu balansā jebkurā momentā. Tā rezultātā brīžos, kad saules ģenerācija rudenī pazūd un vēja sistēmas uzturēšanai kritiski svarīgā dabasgāzes cena pieaug (kombinācijā ar CO2 kvotu cenu kāpumu no 20 EUR/t uz 80 EUR/t gada laikā), patērētāji nonāk neapskaužamā situācijā ar strauji augošiem elektrības rēķiniem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
