Ingus Rūķis: Tukšās kravas un klimata mērķi – Eiropa pretrunās

2019. gada noslēgumā EK nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas zaļo kursu – mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti jeb ražojam tikai tik daudz CO₂, cik daba to var atjaunot. Un gadu vēlāk jau jauns mērķis – līdz 2030. gadam iekšēji samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55%. Tam visam pa vidu – Mobilitātes pakotnes regulas.

Klimata mērķi visnotaļ ambiciozi, taču vienlaikus arī ļoti pamatoti. Lai tos sasniegtu, automobiļiem tika noteikti jauni standarti un arvien reklamēta hibrīdu un elektroauto iegāde. Savukārt, transporta, lauksaimniecības u.c. nozarēm tika noteikti nacionāla mēroga mērķi, par kuru sasniegšanu katra no tām ir atbildīga. Nav arī noslēpums, ka Latvijas lielākais piesārņojuma avots ir tieši transportlīdzekļu izplūdes gāzes.

Kamēr viena darba grupa veido gaisa piesārņojuma atkopšanās plānus, cita nāk klajā ar Mobilitātes pakotnes noteikumiem, kas, cita starpā, paredz starptautiskajiem kravu pārvadātājiem obligātu atgriešanos savā dalībvalstī ik pēc astoņām nedēļām, kā arī ierobežojumus kabotāžas pārvadājumu veikšanai. Praksē tas nozīmē tukšu automašīnu dzenāšanu pa Eiropu. Mērķis, protams, cēls un sociāli atbildīgs. Ir būtiski, ka arvien tiek meklētas iespējas, kā nodrošināt tālbraucējiem iespēju pienācīgi atpūsties, tostarp pavadot laiku mājās ar saviem tuviniekiem. Bet kā paliek ar klimata mērķiem?

Spoku lidojumi un tukšās kravas kilometri

Kamēr klimata aktīvisti ceļ trauksmi par spoku lidojumiem, kur aviokompānijas laiž reisā tukšas lidmašīnas, lai saglabātu savus lidojuma laikus, reti kurš runā par to, ka ik dienas pa Eiropu ceļo tukšas kravas mašīnas.

Iemesls? Autovadītājam, ievērojot arī citus darba un atpūtas laika noteikumus, ir jāpaspēj laikā atgriezties darba devēja valstī. Pretējā gadījumā uzņēmumam var tikt piemērots naudas sods. Rezultāts ir vairāki simti tūkstoši lieki nobrauktu kilometru un prāva CO₂ izmešu ģenerēšana, kas ir acīmredzami pretrunā ar Eiropas Komisijas izvirzītajiem klimata mērķiem.

Šobrīd spēkā esošais regulējums gan nosaka tikai autovadītāju atgriešanos mītnes zemē, kas piedāvā transporta uzņēmumiem atkāpi, organizējot šoferu maiņas Eiropā un lieki nepārvietojot pašus kravas auto. Tomēr jau februārī stāsies spēkā jauni noteikumi. Tie līdz galam neizprotamu iemeslu dēļ paredz, ka arī transportlīdzeklim būs jāatgriežas mītnes zemē reizi astoņās nedēļās.

Īpaši sāpīga šī situācija izvērtusies Austrumeiropas valstīm, tostarp Latvijai, kurai prasība atgriezties bāzē ir krietni lielāks finansiāls slogs nekā dienvidos esošajām dalībvalstīm. Tas mūsu pašu uzņēmumus nostāda salīdzinoši nekonkurētspējīgā situācijā. Transporta uzņēmumi, protams, vienmēr atradīs veidus, kā pielāgoties. Lai pēc iespējas saīsinātu attālumu līdz mājām, šobrīd novērojam tendenci, ka Latvijas transporta uzņēmumi atver meitas uzņēmumus citās dalībvalstīs, piemēram Vācijā un Polijā. Attiecīgi lielākais zaudējums būs tieši Latvijas valstij, kura arvien zaudēs uzņēmumus un attiecīgi arī nodokļu ieņēmumus.

Kāpēc esam šādā situācijā un vai tam ir risinājums?

Prasība starptautiskajiem kravu pārvadātājiem atgriezties mītnes zemē drīzāk izskatās pēc kārtējā izmisīgā mēģinājuma vecajām Eiropas valstīm aizsargāt savus kravu pārvadātājus, kuriem ir grūti konkurēt ar Austrumeiropas uzņēmumiem tieši darbaspēka atalgojuma ziņā, nevis rūpēm par tālbraucēju labklājību. Nav noslēpums, ka tieši atalgojums sastāda būtisku daļu izdevumu, un pie mums tas ir krietni zemāks.

Vērts atzīmēt, ka šī gada februārī stājas spēkā arī regulējums, kas nosaka minimālo autovadītāju darba samaksu par laiku, kas strādāts ārvalstīs. Proti, autovadītājam būs jāmaksā katras dalībvalsts noteiktā minimālā algas likme par attiecīgajā valstī pavadīto laiku. Ideja pietiekami vienkārša, tomēr, lasot šo regulējumu, diemžēl atkal saskaramies ar neskaitāmiem izņēmumiem. Tā rezultātā ne transporta uzņēmumi, ne arī kontrolējošās institūcijas spēj saprast vai izskaidrot, kā uzņēmumiem turpmāk pareizi aprēķināt autovadītāju algas.

Ja reiz veco Eiropas valstu raizes ir par vietējo transporta uzņēmumu konkurētspēju, tas jārisina ar vienkāršu, vispārpiemērojamu regulējumu attiecībā uz autovadītāju atalgojumu, nevis ieviešot arvien jaunas normas, kas ir pretrunā ar Eiropas vienotā tirgus principiem un klimata mērķiem.

Visbeidzot paliek aktuāls jautājums – vai un kā to risināt? Pagājušā gada jūlijā EK nāca klajā ar iniciatīvu kopumu, kuru mērķis ir pārskatīt un atjaunināt ES tiesību aktus, lai tos saskaņotu ar 2030. un 2050. gada mērķiem klimata jomā. Pieņemot, ka to starpā un pat prioritāri būs tieši Mobilitātes pakotnes noteikumi, diemžēl savs kaitējums jau būs nodarīts. Ja ne klimatam, tad atsevišķiem uzņēmumiem noteikti.