Piemēram, ja gados jauna kolektīva vadītājam dzīvē ir gadījies biežāk satikt jauniešus, kuriem patīk fiziskās aktivitātes, ir viegli pieņemt, ka nākamajam saliedēšanās pasākumam jābūt sporta spēlēm. Taču, iespējams, uzņēmumā strādājošo jauniešu vidū daudz vairāk ir tādu, kuri labprāt kopā uzspēlētu kādu datorspēli, nevis skraidītu pa futbola laukumu, un rezultātā sporta spēles apmeklē tikai vadītājs un apvainojies personāla speciālists. Ar tādiem pašiem panākumiem var pieņemt, ka jaunieši vairs negrib/nemāk strādāt, ir slinki un vienā rāvienā grib visu, pēc kā iepriekšējās paaudzes ir tiekušās gadiem. Šādi vispārinājumi ne vienam vien darba devējam uz jauniešiem kā uz potenciālajiem darbiniekiem liek skatīties greizi. Taču es gribētu apgalvot, ka jaunieši darba tirgū motivē uzņēmumus turēt sevi tonusā, tikai ir jāskatās nevis uz jauniešiem, bet uz pasauli viņu acīm.
Vēlme mācīties ne vienmēr ir piepildāma skolas solā