Lai runātu par Krievijas un Ukrainas kara radītajām sekām ekonomikā, vispirms mēs vēlamies paust stingru nostāju, ka nosodām Krievijas agresiju un iebrukumu Ukrainā, vienlaikus mēs izsakām līdzjūtību Ukraiņu tautai.
Mūsu reģionā sabiedrība, apzinoties kara radīto humanitāro postu, nežēlību pret cilvēkiem un paaudzi, kas būs pieredzējusi karu ar visām tām izrietošajām sekām, vislielāko uzmanību pamatoti pievērš humanitāriem aspektiem. Dažādu jomu eksperti izsaka bažas arī par šīs situācijas tālejošām sekām. Šoreiz, nekāda veidā nemazinot humanitārā aspekta primāro lomu, vēlamies pielikt savu redzējumu par tām problēmām, ar kurām saskarās biznesa pārstāvji.
Šis konflikts izceļas ar vairākām apstākļiem, kas nebija novēroti līdzšinēja vēsturē mūsu reģionā. Nemaz nerunājot par efektu, kas tiek radīts mūsu kaimiņzemēm, Ukrainai ir zīmīgā loma ekonomikā un tā ir dziļi integrēta Eiropas ekonomiskajā landšaftā, tā ir svarīgs pārtikas drošības elements, tā tiek dēvēta par Eiropas maizes klēti; Krievijas ekonomiskais un ģeogrāfiskais lielums, militārais spēks un pastāvīgā vieta ANO Drošības padomē; Eiropas atkarība no Krievijas energoresursiem; ekonomisko sankciju "smagums", kurām tiek pakļauta Krievija, ir līdz šīm neredzēts efekts globālajai ekonomikai, kas seko līdzi Covid-19 izraisītai krīzei. Šo valstu ekonomika - to radītie produkti un pakalpojumi, ir daļa no globālās ekonomikas un sekas mēs izjutīsim savā ikdienā, kaut vai lietojot energoresursus vai iepērkot pārtiku – viss kļūst dārgāks.
Ukrainas atbildīgu uzņēmēju organizācija – "CSRUkraine", kuras vadītāja arī bija spiesta doties bēgļu gaitās, aicina globālo biznesa sabiedrību paust savu atbalstu Ukrainas centieniem aizstāvēt valsti. Viens no lūgumiem ir neatbalstīt Krievijā un Baltkrievijā ražotu produktu pirkšanu vai nodarboties šajās valstīs ar uzņēmējdarbību, kas nodokļu veidā ļauj Krievijai "sponorēt" karu. Korporatīvās atbildības un ilgtspējas ekspertu valodā tas nozīmē, ka uzņēmumiem ir jāpieņem lēmums izbeigt uzņēmējdarbību, kas nav atbildīga vai pārorientēt savas piegādes ķēdes. Piegādes ķēžu pārrorientāciju organizē tā, lai izvairītos no šo valstu produktu vai pakalpojumu iegādes un sāktu uzņēmumus vērtēt caur vēl vienu kritēriju – politiskā atbildība (political responsibility), blakus kritērijam – cilvēktiesību ievērošana produkta vai pakalpojuma izcelsmes valstī. "CSRUkraine" aicinājumam kā pirmie atsaucās to valstu atbildīga biznesa organizācijas, kas neatrodas kaimiņos un kurām tautsaimniecības no šīs sadarbības pārtraukšanas netiks ietekmētas. Pārējās valstīs tas ir atstāts katra uzņēmuma ziņā – pieņemt lēmumu vai šādu apņemšanos realizēs vai nē.
Nav noslēpums, ka veicot uzņēmējdarbību Krievijas tirgū, uzņēmējs uzņēmās papildu riskus, rēķinoties ar investīciju nestabilitāti, sadarbības partneru spējai nodrošināt produkta un pakalpojuma kvalitāti un nepārtrauktību, kā arī rēķinājās ar ārējiem riska faktoriem - augstu korupciju un birokrātiju. Vairāki uzņēmēji uztvēra 2008. gada konfliktu Gruzijā un 2014. gada Krimas aneksiju, ka skaidrus brīdinājumus. Tie pārdomāja savu investīciju plānu un attīstības iespējas Krievijā. Pie tam, ja uzņēmums ir deklarējis, ka ir korporatīvi sociāli atbildīgs un ilgtspējīgs, tad viena no pamat vērtībām šādam uzņēmuma jau pēc noklusējuma ir atbalsts cilvēktiesībām, tai skaitā izvērtēt vai tās tiek ievērotas valstīs ar kurām notiek sadarbība. Pēdējo gadu notikumi Krievijā un Baltkrievijā lika starptautiskajai sabiedrība konstatēt, ka tajās tiek pārkāptas cilvēktiesības. Pie tam pēdējie piemēri, kas sekoja pēc velēšanām Baltkrievijā un situāciju ar verda brīvību Krievijā no dažiem ekspertiem tika vērtēti, ka sistemātiski. Šādos apstākļos turpinot biznesa attiecības ar šiem valsītim likās pārāk riskanti. Apzinoties šo "post factum" secinājumu liekulību, tomēr nevar noliegt saikni starp cilvēktiesību ievērošanu un risku biznesa veikšanai.
Nozares Latvijā kuras visvairāk skar šī kara negatīvās sekas - gan sadarbības pārtraukšana ar Krieviju un Baltkrieviju, gan Ukrainas ekonomikas sabrukums ir – kokrūpniecība, metāla apstrāde, transports, loģistika, pārtikas ražošana un lauksaimniecība. Kara laikā ir arī tie, kas var nopelnīt – pārsvarā tie uzņēmumi, kuri izmanto "nepilnības regulējumā" vai "haosu" ko rada ārkārtas situācija. Tā pat uzņēmējdarbības vidē redzam nevienlīdzīgu attieksmi pret dažādiem nozaru spēlētājiem, uzliekot šīm nozarēm valstisku aizliegumu nesadarboties. Nozare, kuras šobrīd neveic sadarbību ar Krieviju, piemēram, avio pārvadājumi, ir nostādīta nelīdzvērtīgā konkurencē ar sauszemes transporta pārvadātājiem, kas turpina strādāt. Jautājums vai šāda politika ir valsts puses atbildība, izlīdzināt šis konkurences nepilnības, vai šādu lēmumu - pārtraukt sadarbību, atstāsim tikai uz uzņēmumu vadītāju pleciem?
Stratēģijas, kuras izmanto uzņēmumi šobrīd:
Iziet ārā no Krievijas un Baltkrievijas tirgus tie uzņēmumi, kuru zīmoli ir globāli un darbojas tiešā saskarsmē ar "patērētāju" (B to C), bet par pamatu tiek ņemts vērā reputācijas risks, kas veidojas tirgos ārpus Krievijas, lai nezaudētu pārdošanas citas valstīs un kopējo zīmola vērtību. Izejot no tirgus uzņēmumiem atbildīgi jāizturas pret darbiniekiem tajās valstīs, maksājot kompensācijas un arī izvērtējot replikācijas iespējas.
Iziet ārā vai pārtrauc sadarbību ar Krievijas un Baltkrievijas valstu uzņēmumiem tie, kuru vērtības nesaskan ar šo valstu piekopto agresiju un cilvēktiesību pārkāpumiem. Pārsvarā šie uzņēmumi necieš lielus ekonomiskus zaudējumus, jo jau iepriekš ir samazinājuši sadarbības apjomus un ir spējīgi pārorientēt savas piegādes ķēdes. Parasti šie uzņēmumi atrodas kaimiņos agresoru valstīm.
Paliek Krievijas un Baltkrievijas tirgū tie uzņēmumi, kuri piegādā cilvēku dzīvībām svarīgus produktus un pakalpojumus, piemēram, farmācija.
Uzņēmumi paliek strādāt Krievijā un Baltkrievijā vai arī to piegādes ķēžu sadarbības partneri joprojām ir no šīm valstīm, bet to produkti un pakalpojumi nav saistīti ar kara darbības vai režīma tiešu veicināšanu.
Uzņēmumi paliek strādāt Krievijā un Baltkrievijā vai arī to piegādes ķēžu sadarbības partneri joprojām ir no šīm valstīm, bet to produkti un pakalpojumi ir saistīti ar kara darbības vai režīma atbalstu. Šeit bīstamība ir tāda, ka atkarībā no produkta nozīmīguma un piegādes ķēdes garuma, uzņēmuma vadība riskē tikt apsūdzēti smagos cilvēktiesību pārkāpumos. Piemēram, ja šie produkti vai pakalpojumi tiek izmantoti, lai veiktu kara noziegumus vai genocīdu - degviela, enerģija, telekomunikācijas, IT, šaujamieroči, dubultās nozīmes produkti, u.c.
Ko uzņēmumam darīt savas korporatīvās sociālās atbildības ietvaros?
Sagatavot savu atbildīga biznesa pozīciju par attieksmi pret Krievijas karu Ukrainā, skaidri paužot nostāju, kā arī skaidrojot, kā konkrēti rīkosies. Informēt par šo nostāju darbiniekus, sadarbības partnerus un plašāku sabiedrību.
Veikt pasākumus, kas vērsti uz uzņēmuma darbinieku informēšanu par uzņēmuma rīcību krīzes gadījumā, ja uzņēmums tiks ietekmēts no ārējiem faktoriem kā kara sākums, uzņēmuma iziešana no tirgus u.c.
Pārliecināties par piegādes ķēdes atbilstību tām vērtībām, ko esam apņēmušies realizēt savā ikdienas darbā lokāli – kartēt piegādātājus, pieprasīt informāciju, vienoties par papildus nosacījumiem, auditēt, u.c. Šādā veidā uzņēmums jau gatavosies Eiropas Komisijas direktīvas ieviešanas procesam, kas nosaka, ka uzņēmumiem būs jāpārliecinās par to, ka piegādes ķēdē netiek pārkāptas cilvēktiesības un nav negatīva ietekme uz vidi (padziļinātās uzņēmuma izpētes jeb uzticamības pārbaudes (due diligence)). Šī direktīva arī paredzēs izstrādāt mehānismu, kā šādas neatbilstības novērst un kā rīkosies, ja šāds risks iestāsies. Šis kā obligāts pienākums attieksies uz lielajiem uzņēmumiem, kuru piegādātāji būs no trešajām pasaules valstīm, tai skaitā Krievijas un Baltkrievijas.
Noteikt robežas līdz kurai uzņēmums atbild vai ir potenciāls risks produktam vai pakalpojumam tikt izmantotam kara noziegumu vai genocīda izdarīšanā.
Ievērot likumā noteiktās sankcijas un pārliecināties par patiesā labuma guvējiem.
Ja uzņēmums pārtrauc vai aptur darbību kara darbības skartajās un iesaistītajās valstīs, vienoties par rīcību attiecībā uz darbiniekiem un sabiedrību, piemēram, maksāt kompensācijas par darba zaudēšanu, izmaksāt dažas algas uz priekšu par dažiem mēnešiem, atbalstīt darbinieku un to ģimenes locekļu re-lokāciju, nodrošināt darbu citās struktūras, sniegt psiholoģisku atbalstu darbiniekiem un to tuviniekiem, atbalstīt darbinieku vēlmi doties militārajā dienestā, piemēram, saglabājot tiem darba vietas, veltīt finanšu līdzekļus humānās palīdzības sniegšanai (līdz 10% no apgrozījuma), pārskatīt sabiedrības atbalsta politiku u.c.
Kas notiks "pēc" kara?
Šobrīd mēs upurējam savas ikdienas vajadzības, īpaši karā iesaistīto valstu kaimiņvalstis, ne Rietumeiropas valstis, un to mēs pieņemam kā mūsu morālo pienākumu, lai karš nenonāktu līdz mūsu teritorijai. Tomēr, ilgtermiņā uzņēmumi nevar atrasties pastāvīgā "krīzes" režīmā. Par ilgtermiņa risinājumiem ir jādomā jau tagad. Jautājumi uz kuriem būs jāatrod atbildes: Kādi būs nosacījumi tiem Ukrainas bēgļiem, kas vēlēsies palikt Latvijā un vēlēsies strādāt, integrēties sabiedrībā? Kas jādara šobrīd, lai Latvijas uzņēmējiem būtu iespēja iesaistīties Ukrainas atjaunošanā? Apturot kādu nozaru darbību vai neatbalstot konkrētus uzņēmumus, kas cieš dēļ karā iesaistīto valstu ekonomisko attiecību pārtraukšanas, vai tiek plānoti kompensācijas mehānismi no nacionālā vai Eiropas Savienības budžeta?
Šie un citi jautājumi vēl paliek neatbildēti, tādēļ mēs, organizācija Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platforma un tās biedri, aicinām aktīvi par šiem jautājumu diskutēt atbildīgās ministrijas un citas iesaistītās puses, bet uzņēmumus – paust nostāju un rīkoties atbildīgi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
