2022. gada ziemas-pavasara karš Ukrainā šajā gadsimtā būs politikas, vēstures, militārās un ekonomikas zinātņu apskatnieku un pētnieku uzmanības centrā.
Kā gan tas bija iespējams, ka nesalīdzināmi mazāka, vājāk bruņota armija pieveica draudīgo Goliātu (par šī kara iznākumu man šaubu nav)?
Ir skaidrs, ka ukraiņu motivācija, aizstāvot savu zemi no agresora uzbrukuma, rada acīmredzamu vērtību, ko nevar ne nopirkt, ne nokopēt. Taču ir vēl kāda nozīmīga atšķirība – skaitliski mazākā un kara sākumposmā pēc visiem parametriem vājākā Ukrainas armija, ir organizēta kā tīklveida struktūra. Lauka komandieri un karavīri paši pieņem lēmumus un rīkojas, ņemot vērā konkrētos apstākļus, kamēr uzbrucējs ir pakļauts stingrai hierarhijai un gaida pavēles "no centra".
Tīklveida struktūra biznesa pasaulē ir labi pazīstams un aprobēts pārvaldības modelis, kura ietvaros cilvēki spēj pašorganizēties un daudzas lietas paveikt pēc pašu iniciatīvas, negaidot rīkojumus un instrukcijas no vadības. Šāds pārvaldības modelis prasa augstu uzticēšanos visā organizācijā, jo, protams, ikvienam var gadīties kļūdīties, kas šajā gadījumā nebūs noveļamas uz augstākās vadības pleciem, bet būs jāuzņemas pašiem. Tāpēc uzņēmumos ar tīklveida pārvaldības un lēmumu pieņemšanas kultūru ir ieviesta augstāka autonomija (zemākā līmeņa vadītāji un darbinieki zina, ka drīkst pieņemt lēmumus, ņemot vērā konkrēto situāciju) un ir apzināti veidota tāda korporatīvā vide, kurā darbinieki jūtas iesaistīti uzņēma dzīvē un piesaistīti kompānijas zīmolam, stāstam, mērķiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
