Pēteris Strautiņš: Rūpniecība vēstures centrifūgā

1. ceturksnī kāpums pret iepriekšējo periodu un gadu bija attiecīgi 2,9% un 7,4%. Rūpniecībā kopumā pieaugums gada griezumā bija lēnāks (6,3% martā un 4% 1. ceturksnī), jo bija lieli mīnusi enerģētikas datos, kurus savukārt noteica neparasti mazie mīnusi dabā jeb laika apstākļi un arī augstās gāzes cenas.

Runājot par apstrādes rūpniecības nozarēm, tajās bija diezgan liela "vienprātība" par izmaiņu virzienu – martā ražošana auga 16 no 22 nozarēm. Mēneša rezultātu lielā mērā noteica tas, ka divās nozarēs no vadošo trijnieka – kokapstrādē (+16,7%) un metālapstrādē (+5,9%) – bija veselīgs pieaugums, bet pārtikas pārstrādē – uz nesenās pagātnes notikumu fona mazs kritums (-0,2%).

1. ceturksnī kopumā visiespaidīgākais sniegums bija ķīmijas rūpniecībā (+40,8% gada laikā). Šī nozare jau vairākus gadus ļoti dinamiski attīstās vairākos virzienos, attīstot dažādas produktu grupas: kosmētika, dažādas higiēnas preces un mazgāšanas līdzekļi, būvķīmija. Pēdējos piecos gados nozares apjoms ir gandrīz divkāršojies. Šobrīd īpaši strauji aug autoķīmija, galvenokārt pateicoties "Crosschem", kura ambīcijas ir kļūt par vienu no visas rūpniecības līderiem apgrozījuma ziņā. Tiesa, to arvien vairāk veidos ražošana ārzemēs, kas šeit aplūkotos datus tieši daudz neietekmē, bet rada labi apmaksātas vadošo darbinieku darbavietas Latvijā. Ļoti strauji, par 29,3% gada laikā auga dzērienu ražošana, bet šajā gadījumā tā vairāk ir 2020. gadā notikuša krituma pārvarēšana. Par gandrīz piekto daļu auga ražošana poligrāfijā (strauji attīstās gan grāmatu drukāšana, gan apdruka pēc pasūtījuma) un nemetālisko minerālu jeb galvenokārt būvmateriālu ražošanā.

Pirmais ceturksnis un marts tātad bija lieliski, turpmākajos mēnešos tik spoži nebūs – vasaras mēnešos ražošanas saglabāšanās vismaz pērnā gada līmenī jau būs apmierinošs rezultāts. Krievijas-Ukrainas kara ekonomiskā ietekme paplašināsies un padziļināsies, ES pieņem arvien jaunas sankciju paketes, enerģijas cenas ir nomācoši augstas, bet Ķīnā padziļinās drakonisko kovida apkarošanas pasākumu radītais haoss. Rūpniecības uzņēmumu noskaņojums pēdējos mēnešos ir pakāpeniski pazeminājies, un diemžēl ir gaidāma šīs tendences turpināšanās. Aprīlī tas vēl bija gandrīz precīzi vēsturiski vidējā līmenī, bet jau nedaudz zem tā. Februārī diezgan optimistiskās tuvākās nākotnes ražošanas apjoma gaidas ir ievērojami pasliktinājušās, šobrīd uzņēmumi sagaida, ka tuvākajā nākotnē ražošana daudz nemainīsies. Prognozes par tuvāko nākotni pārtikas pārstrādē ir mazliet zem vēsturiski vidējā līmeņa (-13 pret -12), kokapstrādē nedaudz virs tā (12 pret 11), bet metālapstrādē ievērojami zem vidējā (-5 pret +8). Tas ir ievērojams kritums pret pērno gadu, kad valdīja optimisms (kā rāda 1. ceturkšņa dati – pamatots!), bet ir ievērojams uzlabojums salīdzinājumā ar martu (-18).

Ekonomikā šis ir sarežģīts laiks, bet to nevar saukt par visaptverošu krīzi. Tā tas ir un būs arī rūpniecībā – ir apakšnozares, kas saskaras ar ļoti lielām grūtībām, bet citas, kuras strauji attīstās. Ir uzņēmumi, visvairāk pārtikas nozarē, kas runā par riskiem to izdzīvošanai, ko rada izejvielu un pārdošanas cenu "šķēres". Šīs bažas vismaz dažos gadījumos ir pamatotas.

Rūpniecība šogad un nākamgad virzīsies cauri attīstības fāzei, kuru biznesa vadības teorijā sauc par "izpurināšu" jeb shake-out – daļa no uzņēmumiem būs spiesti padoties. Ne tikai visa pasaule, bet arī Latvijas rūpniecība dzīvo laikā, kad vēstures gaita ir it kā paātrināta, īsā laikā tiek "saspiesti" procesi, kas citkārt paņemtu daudz vairāk laika. Krasās izmaksu svārstības ir visbīstamākās uzņēmumiem, kuru stratēģiskā konkurētspējas pozīcija jau iepriekš bijusi vāja.

Latvijā jau ilgāku laiku algas kopumā aug straujāk par ražīgumu. Darbaspēka izmaksu kāpumu virza straujāk augošie un konkurētspējīgākie uzņēmumi, kuriem ir izdevīgi pieņemt papildu darbiniekus, pat par strauji augošo samaksu. Daļa no pārējiem arvien vairāk pārslēdzas izdzīvošanas režīmā, tai skaitā ierobežojot investīcijas, kas vēl vairāk saasina to stratēģiskās dilemmas. Vairākās nozarēs, bet galvenokārt tajās, kuras mēdz dēvēt par "tradicionālajām" – pārtikas, koksnes apstrādē un vieglajā rūpniecībā – ir uzņēmumi, kuri nevar piedāvāt ne liela darbības mēroga sniegto efektivitāti, ne produktus, kurus īpaši pievilcīgus dara veiksmīga nišas stratēģija vai tehnoloģiju līmenis. Šiem uzņēmumiem ir arī grūti no šīs situācijas izkļūt, jo trūkst finansējuma, turklāt visiem vienlaicīgi strauji augt neļauj ierobežotais darbaspēks, dažās jomās arī izejvielu pieejamība un ģeogrāfiski ierobežoto noieta tirgu ietilpība. Daļai izdodas kādu laiku "patverties" reģionālajos darba tirgos ar salīdzinoši zemu algu līmeni, bet tā nav ilgtspējīga situācija.

"Izpurināšana" jeb vēstures centrifūga nav drauds rūpniecības attīstībai kopumā. Situācija ir ļoti saspringta, taču piedāvā interesantas iespējas uzņēmumiem, kuru resursi un vadības prasme ļauj izmantot strauji mainīgās situācijas radītās iespējas.