Valērija Vārna: Darba no ārzemēm privilēģijas un izaicinājumi

Tuvojoties vasasarai un atvaļinājumu laikam, uzņēmumu dienas kārtībā aktuālāki kļūst jautājumi par darba iespējām no jebkuras vietas pasaulē. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir nepilnas slodzes speciālists ar attālināta darba privilēģijām vai pilna laika digitālais nomads, daudzas valstis un organizācijas cenšas atbalstīt darbinieku klejošanas kāri. Ceļojumu aģentūras ātri pielāgo darbību, piedāvājot jaunas vīzu programmas, lai atvieglotu attālinātā darba iespējas pasaulē. Viesnīcās parādās specializētas akcijas, bieži ietverot tādas priekšrocības kā IT atbalsts, atlaides maltītēm un pakalpojumiem. Atsevišķas izmitināšanas vietas nodrošina pat vairākas bezmaksas naktis viesiem, kuri uzturas, piemēram, ilgāk par vienu mēnesi. Taču pirms mobilitātes programmas ieviešanas darba devējam ir nepieciešams identificēt un mazināt visus potenciālos riskus saistībā ar nodokļu sistēmu, veselības apdrošināšanu un ilgtermiņa uzturēšanās nosacījumiem, kas katrā valstī ir atšķirīgi.

Kompānijas sastopas ar “new normal” situāciju, kad darbinieki vēršas pie personāla speciālista ar lūgumu atļaut strādāt attālināti, tajā skaitā no citas valsts. Uzņēmumi vēlas saglabāt elastību un talantus, tādēļ aktīvi meklē risinājumus nodarbinātībai no ārvalstīm. Lai veiksmīgi ieviestu mobilitātes programmu un pasargātu uzņēmumu no dārgi maksājošām kļūdām, nodokļu sistēma kļūst par būtisku katalizatoru. Ja darbinieks strādā attālināti no citas valsts, darba devējam var rasties izaicinājumi, ko ietekmē dažādi faktori: uzturēšanās ilgums, organizācijas atrašanās vieta, vīzas statuss un savstarpēji noslēgtie nodokļu līgumi starp abām valstīm. Kompānijām jābūt skaidrai izpratnei par vietējiem nodarbinātības un nodokļu likumiem valstī, kurā atrodas uzņēmuma darbinieks. Turklāt vienā Eiropas Savienības valstī esošie noteikumi nav automātiski attiecināmi uz citu. Tāpēc uzņēmumiem ir jākonsultējas ar nodokļu un nodarbinātības ekspertiem, un regulāri jāuzrauga situācija, jo nodokļu izmaiņas daudzās valstīs strauji attīstās līdz ar centieniem sekot līdzi attālināta darba tendencēm un digitalizācijai. Skrupuloza izpēte palīdzēs noteikt, kurās dalībvalstīs ir pievilcīgāka un atvērtāka politika.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir dažādi ar nodokļiem saistītie jautājumi, bet, ļaujot darbiniekam strādāt no citas valsts, ir jāapzinās vēl šādi apstākļi: riski darbinieka veselībai un pieejamā veselības aprūpe, interneta kvalitāte, iespējamā dīkstāve, piemēram, darbam nepieciešamās tehnikas bojājumu gadījumā, kā arī iespēja operatīvi palīdzēt speciālistam nestandarta situācijās. Uzņēmumiem ieteicams sagatavot vienošanās dokumentu, lai precizētu iesaistīto pušu atbildības. Kurš apmaksā ceļa izdevumus? Vai ir noteikts datums, kad darbinieks atgriezīsies pastāvīgajā darba vietā? Kā viņa atrašanās citā valstī ietekmēs uzkrāto atvaļinājumu? Iemesls ir vienkāršs – lai profesionālis zinātu, kad paļauties uz organizācijas atbalstu un kuros gadījumos – uz personīgajām zināšanām. Eiropas Savienībā atšķiras noteikumi par veselības apdrošināšanu, virsstundu samaksu. Bet mobilitātes programmas plāns vai organizācijas politika rūpēs par darbiniekiem ļaus speciālistam sagatavoties, lai zinātu, kā citā valstī izņemt slimības lapu, reģistrēties īslaicīgam darbam, kur vērsties nelaimes vai zādzības gadījumā. Protams, vitāli svarīga ir uzticēšanās starp uzņēmumu un darbinieku.

Ekskluzīvi piedāvājumi naktsmītnēs, kas apvienoti ar organizētiem izbraucieniem, ekskursijām uz vīna darītavām, pārgājieniem kalnos, sērfošanu vai citām alternatīvām, arvien vairāk kārdina darbiniekus. Viņus vilina mobilitātes iespējas, ko sniedz attālinātais darbs no jebkuras vietas pasaulē. Savukārt tas rosina uzņēmumus pārorientēties un meklēt risinājumus, lai ne tikai atbalstītu biznesa attīstību, bet arī rūpētos par darbinieka labsajūtu un produktivitāti. Sākotnēji šķiet, ka ES sniedz pilnīgu brīvību ceļošanai, tomēr nodarbinātību katra valsts interpretē atšķirīgi. Uzklausot “Tietoevry” darbiniekus, mēs noskaidrojām sešus populārākos galamērķus, no kuriem tikai četri vērtējami kā pievilcīgi darbiniekiem no citām dalībvalstīm. Tādējādi šobrīd esam ieviesuši pilotprojektu attālinātajam darbam Itālijā, Horvātijā, Portugālē un Spānijā, jo tur ir gan atvieglotas prasības darbiniekiem, gan kopstrādes telpas, arī ceļojuma sajūtu raisošs klimts. Taču, ja ES būtu vienota pieeja, darbiniekiem rastos plašākas izvēles iespējas. Patlaban atšķirīgā prakse ierobežo organizāciju iespējas apmierināt visas darbinieku vēlmes, lai šāds darba modelis darbotos ilgtermiņā.