Cik lielā mērā paši šeit Latvijā varam ietekmēt energoresursu cenas, reizē mazinot atkarību no Krievijas resursiem, – šie ir vitāli svarīgi jautājumi gan iedzīvotājiem, gan biznesam. Joprojām tiek meklēti risinājumi, kā ar pēc iespējas mazākām izmaksām un patērētājam draudzīgākā veidā nodrošināt Latviju ar energoresursiem – tostarp arī ar gāzi un naftu, kas nenāk no Krievijas.
Nav vienas brīnumnūjiņas, kā rast nekavējošu risinājumu, tomēr Latvijai jāizskata visi potenciālās enerģijas veidi, pirmkārt, tādi, kas var tikt ražoti no atjaunojamiem resursiem tepat Latvijā.
Mūsu valsts, salīdzinot ar daudziem citiem, arī Eiropas kaimiņiem, ir ļoti bagāta ar resursiem. Diemžēl mēs joprojām neesam spējuši panākt to racionālu izmantošanu. Tiesa gan, mums nav naftas, dabasgāzes un akmeņogļu, taču ir pietiekami daudz zaļāku izejvielu enerģijas ražošanai, kur varam meklēt risinājumus cenu līmeņa samazināšanai, valsts konkurētspējas paaugstināšanai, iedzīvotāju dzīves līmeņa un kvalitātes uzlabošanai ilgtermiņā.
Kara apstākļos prioritātes mainās, un par svarīgākajiem uzdevumiem kļūst pārtikas drošības un energoneatkarības nodrošināšana. Tomēr Eiropas Savienība (ES) joprojām saglabā visas zaļās idejas, vēl vairāk – vairākos aspektos var droši teikt, ka ES ambīcijas atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanā pat pieaug. Tāpēc ar jaunu spēku pieņemas diskusijas jautājumā par to, kā Latvijā nodrošināt pietiekamu daudzumu vēja, saules, ūdens un citu atjaunojamo energoresursu, tādu kā biomasa, zemes dzīļu siltums, biodegviela un biogāze. Var iebilst, ka enerģijas ražošanas tehnoloģijas pārsvarā ir ārzemju, tomēr visiem šiem resursiem jābūt Latvijas prioritātei. Tie ir atjaunojamie, tie ir vietējie, tie samazina siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešus un palielina energoneatkarību – tātad valsts atbalstam jābūt virzītam uz šo resursu paātrinātu izmantošanu. Tas atbilstu arī kopējiem ES mērķiem.
Biometāns – 10% no visa gāzes apjoma, paredz ES
Kā liecina publiski pieejamā informācija, 2021. gadā Latvijā tika saražots 5609 GWh elektroenerģijas, un biogāzes pienesums procentos atbilstoši enerģijas apskatam par pērno gadu ir 4,7%. Ja pieliekam klāt vēju, biomasu, sauli, mazās HES, tad aptuveni 15% veidoja atjaunojamā enerģija. Izaugsme ir – bet tā nav pietiekami strauja. Turklāt atjaunojamo resursu ražotāji un piegādātāji jau ir piedzīvojuši daudzkārtējas likumdošanas un prasību izmaiņas, un zināma skepse par pozitīvām pārmaiņām joprojām saglabājusies.
ES likumdošana paredz arī lomu biogāzei, jāatzīst gan, ka līdz šim uz to nebija likts liels uzsvars. Šobrīd Brisele gatavo paketi, kas ļaus strauji kāpināt biogāzes ieguvi un izmantošanu –biometāna ražošanu paredzēts palielināt gandrīz 10 reizes. 2020. gadā bija tika saražots nedaudz virs 3 miljardiem kubikmetru biometāna, plāns ir sasniegt 34 miljardus kubikmetru. Šāda plāna īstenošanai resursu teorētiski pietiek, jāpāriet no jau esošās biogāzes uz biometānu un vēl apmēram 15% jaudas jāpieaudzē.
ES šis mērķis – 10% biometāna no visas gāzes apjoma 2030. gadā – ir reāls. Vienlaikus ar uzdevumu veicināt ieguvi, jārisina arī uzdevums par pielietošanu. Tāpēc nepieciešams valsts atbalsts, lai biogāzi attīrītu līdz nepieciešamajam biometāna kvalitātes līmenim.
Atkal igauņi mūs apsteiguši un brauc ar biogāzi
Labie piemēri nav tālu jāmeklē. Piemēram, igauņi visu sabiedrisko transportu pārveido uz biometāna pielietojumu, kas būtu arī labs un reāls piemērs Latvijai. Jau šobrīd piecās pilsētās, tostarp Pērnavā, Tallinā un Tartu sabiedriskais transports pilnībā vai daļēji kā degvielu izmanto biometānu vai saspiesto dabasgāzi (CNG). 2020. gadā tika saražotas 97 GWh biometāna.
Arī Latvijā ir lielas iespējas izveidot biometāna ražošanu un pat salīdzinoši ievērojamā daudzumā, diemžēl jau vairākus gadus neesam tikuši tālāk par plāniem. Tagad ir brīdis, kad ir steidzami jāizšķiras par alternatīviem risinājumiem Krievijas gāzei, taču līdzšinējā valdības attieksme pret biogāzes sektoru par to neliecina. Šobrīd būtiski ir saglabāt pēc iespējas vairāk jau uzbūvētās biogāzes ražošanas stacijas, kuras ir ar vajadzīgo tehnoloģisko pieredzi, kurās strādā profesionāli darbinieki un ir radīta infrastruktūra, izejvielu ķēdes utt., lai tuvāko gadu laikā arī veiktu investīciju piesaisti un izveidotu biometāna ražotnes.
Otrkārt, biometāna ražošanas un transportēšanas, tīkla pieslēgumu projektiem jārada vismaz iespējas pretendēt uz investīciju atbalsta pasākumiem. Treškārt, steidzami jāsakārto arī normatīvā un likumdošanas bāze. Diemžēl, līdz šim mēs novērojam tieši pretējus procesus – jau gandrīz divus gadus valsts pārvalde nevar pieņemt likumdošanas aktus, lai Latvijā iedarbinātu biometāna izcelsmes apliecinājumu sistēmu, ES ekonomikas atveseļošanas fondu naudas projektos biometāns tika pēdējā brīdī izsvītrots, biometāna kvalitātes noteikumus nevar pieņemt jau vairākus gadus un tīklu pieslēgumu projekti ir praktiski nerealizējami, jo saskaņojumu process ir bezgalīgi garš un izmaksā neadekvāti dārgi.
Pieprasījums pieaug visā Eiropā
Biometānam ir tādas pašas ķīmiskās īpašības kā dabasgāzei, un ar metāna saturu virs 96 procentiem biometāns ir piemērots gan siltuma un elektroenerģijas ražošanai, gan izmantošanai transportā.
Tādēļ ir tikai pašsaprotami, ka pēdējos piecos gadus pieprasījums pēc biometāna Eiropā ik gadu vidēji palielinās par 15% līdz 20%. Atteikšanās no Krievijas gāzes situāciju tikai saasina un pieprasījumu palielina vēl vairāk. ES mērķis 2030. gadā ir 34 miljardi kubikmetru biometāna gadā. Kāpēc būs liels saspiestā biometāna pieprasījums? To nosaka Eiropas transporta mērķi, cik mēs esam zaļi, un viens no ceļiem ir biometāns kā degviela.
ES mērķos ir definēts, cik procentuāli valstī ir jābūt modernajām biodegvielām. Biogāzes gadījumā te tiek domāta tā degviela, kas iegūta no mēsliem vai citiem atkritumiem, nevis no lauksaimnieciskās biomasas, kas visbiežāk ir kukurūza vai rapsis. Nav svarīgi, kurā valstī brauks ar biometānu vai otrās paaudzes biodīzeli, tie, kuri to nedarīs, maksās par iespēju izmantot fosilās degvielas.
Līdz 2030. gadam vēl aizvien var ražot biometānu, arī no kukurūzas un citas biomasas, tomēr šis pirmās paaudzes biometāns pakāpeniski tiks aizstāts ražošanas procesā ar citām izejvielām. Mērķus Eiropa vēl paaugstina, un transporta mērķis Latvijai 2030. gadam būs augstāks nekā šobrīd vēl spēkā esošie mērķi. Tāpēc būtu tikai loģiski, ja Latvijas valdība un atbildīgās institūcijas šajā situācijā beidzot piedāvātu tādus apstākļus, kas dotu zaļo gaismu šo videi draudzīgāko pašmāju energoresursu plašākai izmantošanai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
