Alnis Bāliņš: Latvijā laiks būvēt 100+ MV saules enerģijas parkus

Latvijā ir radies stereotips, ka “mēs taču neesam pietiekami vējaina vai saulaina valsts”, lai būtu piemērota vieta saules un vēja parkiem. Šī brīža dati šim uzskatam piebalso – Latvijā uzstādīts vien līdz 10 MW industriālo saules parku jaudas, kas ir mazāk nekā 0,05 % pienesums kopumā saražotajai elektroenerģijai. Tāpat Latvijā tīklam šobrīd ir pieslēgti vien 78 MW industriāla lieluma vēja enerģijas ģenerācijas, kas dod tikai aptuveni 2,5 % no kopējā Latvijā saražotā.

Tomēr mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā jau varam runāt par simtiem MW atjaunīgās elektroenerģijas. Tas liecina, ka arī Latvijai ir atjaunīgās enerģijas potenciāls – atrodamies Baltijas jūras austrumkrastā, kur dominējošie vēji ir stiprāki nekā ar vēja parkiem vairāk apbūvētajā Zviedrijas piekrastē. Tāpat dati rāda, ka saules radiācija Latvijā ir tikpat liela, cik Dānijā – valstī, kas ir zaļo tehnoloģiju līdere.

Latvijas elektroenerģijas jaudas iztrūkums šobrīd ir aptuveni 30%, proti, atkarībā no tā, cik lietains bijis gads. Tas skaidrojams ar mūsu HES īpatnību – to rezervuāri ir caurplūstoši un spēj akumulēt ģenerējošos resursus tikai aptuveni nedēļas patēriņam. Tāpēc mēdz gadīties tā – ja vasarā ūdens nav pieticis, esam spiesti darbināt TEC kondensācijas režīmā ar nosacījumu, ka tirgus cena pieļauj to darbināšanu. Tas paaugstina arī elektroenerģijas cenas.

Tāpēc mums ir jāatrod risinājumi šim elektroenerģijas iztrūkumam. Uzskatu, ka vienīgais patiesais risinājums, lai nodrošinātu Latvijas un Baltijas energoneatkarību, ir atjaunīgie elektroresursi.

Latvija pamazām sāk apjaust saules enerģijas potenciālu. Pirmie soļi, lai saules paneļi, kas uzstādāmi uz māju jumtiem, kļūtu mājsaimniecībām pieejamāki, šobrīd tiek sperti. Tomēr ir laiks paātrināt zaļo pāreju un attīstīt daudz jaudīgākas enerģijas ražotnes – industriāla apjoma saules enerģijas parkus. Tāpēc “European Energy”, kas ir pieredzējis saules un vēja parku attīstītājs ar saknēm Dānijā, tagad ir Latvijā.

Tā pirmais projekts plānots 110 MW jaudas apmērā, tātad tas būs līdz šim viens no lielākajiem attīstībā esošajiem saules paneļu parkiem Latvijā – nodrošinās aptuveni 40 līdz 50 tūkstošus mājsaimniecību ar gada elektroenerģijas patēriņu. Parku elektrotīklam paredzēts pievienot līdz 2024. gadam. Uzņēmumam Latvijā jau šobrīd ir kopumā vairāk nekā 1 GW attīstības plāns, kas ietver gan saules, gan vēja enerģijas projektus.

Dānijā industriālo saules parku jauda mērāma tūkstošiem megavatos. Vienlaicīgi jāpiezīmē, ka šī ziemeļu zeme ir lauksaimniecībā visvairāk noslogotā visā Eiropā, tātad abi darbības virzieni ir veiksmīgi apvienojami – pārveidojot lauksaimniecības zemi par saules ģeneratoru parku, lauksaimnieki var pļaut zāli vai ganīt mājlopus.

Tāpat saules enerģijas parki palīdz risināt arī bioloģiskās daudzveidības problēmu, ko radījusi intensīva pesticīdu un mēslošanas līdzekļu izmantošana. Tos ieskauj dzīvžogs un savvaļas ziedu platības, radot biotopu pārejas vietas. Kā zinām, Latvijā ir tik daudz neapgūtu, ar krūmiem aizaugušu hektāru. Būtu īstais laiks tos darīt vērtīgākus. Tāpēc ietekmes uz vidi novērtējumu veiksim visiem saviem saules enerģijas parkiem, lai gan šobrīd tā nav obligāta prasība attīstītājiem.

Tāpat Dānija izceļas arī ar savu sistemātisko pieeju enerģētikas politikai. Tieši tā mums Latvijā ir bijusi lielākā problēma – spontāni lēmumi enerģētikas stratēģijas un politikas jautājumos. Dānijai ir skaidri saprotama stratēģija, iedibināta nozares administratīvās pārvaldības infrastruktūrā. Līdzīgi arī lietuvieši mācējuši to salikt divu trīs lapu apjomā, lai skaidri pasniegtu to sabiedrībai un visām iesaistītajām pusēm. Lietuvai ir mērķis, uz ko viņi iet, un vīzija ar rīcības plānu.

“European Energy” darbojas 24 valstīs četros kontinentos, kas palīdz tam saglabāt skatu uz to, kāda ir veiksmīga un efektīva enerģētikas politika gan vietējiem patērētājiem, gan elektroenerģijas ražotājiem. Turpinām informēt pašvaldības un kopienas par atjaunīgās enerģijas priekšrocībām sabiedrībai. Esam investors, kas respektē Eiropas vērtības, rada darbavietas, maksā nodokļus, kā arī dod savu ieguldījumu reģiona labklājībā.

Citviet pašvaldības pašas ir tās, kas aicina projektu attīstītājus attīstīt projektus tieši pie viņiem. Latvijā savukārt atduramies pret teritorijas plānojuma dokumentiem, kur rakstīts — aizliegts būvēt saules parkus, kas lielāki par 20 kW. Par laimi, sabiedrības domāšana sāk mainīties – atjaunīgā enerģija valsts politikas redzējumā vairs nav tabu, un pamazām tiek veidoti atbilstoši atbalsta mehānismi.

Latvijā ir bijis ļoti daudz emociju, runājot ap un par atjaunīgās enerģijas ieviešanu, kas ir saprotams ikvienā jomā, saskaroties ar kaut ko jaunu un nezināmu. Tāpat, iespējams, tirgus spēlētāji nav bijuši gana veiksmīgi ieviešanas fāzē. Varbūt līdz šim arī nemaz nav bijis īstais laiks? Vēl pirms pāris gadiem šīs vēja un saules tehnoloģijas bez atbalsta nebija iespējams ietilpināt tirgus apstākļos. Cenu līmenis bija manāmi lielāks, un starpība kaut kādā veidā bija jāatbalsta. Laika gaitā Latvijā radās dažādi modeļi, kā to darīt – maksā visi vai atsevišķi industrijas patērētāji vai iedzīvotāji ar tādiem vai citādiem nodokļiem. Tā no dubultā tarifa modeļa nonācām pie gāzes cenai piesaistītā feed-in tarifa, simtiem izdotu attīstītāju licenču, bet gaužām maz realizētu projektu. Šīs un citas politiskās un ekonomiskās pārmērības izmaksas uzlika uz patērētāja pleciem, un tikai likumsakarīgi, ka sabiedrība tika “uzšūmēta”. Līdz visbeidzot nonācām otrā grāvī – visi atjaunīgās enerģijas projekti apturēti.

Pasaulē arvien vairāk uzstādot saules un vēja enerģijas ražošanas parku, šodien tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka saražoto droši varam sākt ietilpināt esošajos tirgus apstākļos bez jebkādām subsīdijām. 20 gadu laikā esam nonākuši pie tā, ka šie atjaunīgie risinājumi ir konkurētspējīgi, un tas ir vislabākais veids, kā risināt Baltijas un Latvijas energoneatkarību. Piemēram, Igaunijā jūnijā veiktā izsole rāda, ka atjaunīgās enerģijas projekti, tos novietojot tiem atbilstošās vietās un rodot pareizos tehnoloģiskos risinājumus, jau ir dzīvotspējīgi pie elektrības cenu līmeņa (20–30 eiro par MWh), kāpēc gan lai tas pats neattiektos uz Latviju?

Enerģētikas sektorā esmu jau no 2003. gada – tas bija laiks, kad Baltijas valstis kopumā lielā mērā bija enerģētiski neatkarīgas, lai arī darbojās vienotajā energosistēmā ar Krieviju un Baltkrieviju. Baltija no Eiropas enerģētikas viedokļa strādāja kā sala – nebijām saistīti ar Eiropas tīkliem, un mums kaimiņos bija Ignalinas atomelektrostacija (AES) ar ievērojamu 3000 MW jaudu. Pēc Ignalinas aizvēršanas 2009. gadā likumsakarīgi veidojās neto iztrūkums ģenerēšanā, lai nosegtu patēriņu. Tā Baltija kļuva arvien vairāk un vairāk atkarīga no ārējiem energoresursiem. Kā izskatāmies šobrīd? Lietuvai savas ģenerēšanas jaudas nav izdevies saglabāt ģeopolitisku apstākļu dēļ, Igaunijā elektroenerģiju vēl joprojām ražo primāri no TEC, kas darbojas ar ekoloģiski netīro degslānekli. Savukārt Latvijā ir salīdzinoši labs ģenerēšanas portfelis, ko veido HES un TEC.

Mums nav jāgrauj esošā enerģētikas sistēma, kas laika gaitā izveidojusies Latvijā, tieši otrādi – jādomā plašāk, jātiecas uz vērienu un esošajām jaudām jāpievieno vairāk saules un vēja enerģijas. Tad mums būs gan tā saucamie mainīgie atjaunīgie energoresursi, kā arī tie, kas saules un vēja enerģijas svārstības balansē. Latvijā jau esošās stacijas tam ir piemērotākais instruments. Turklāt, mums ir vajadzīgās jaudas pārvades tīkliem, kur saules un vēja parkus pievienot – lielisks pamats, uz kā būvēt zaļāku rītdienu jau šodien.