Simona Striževska: Eiropa sāk cīņu ar inflāciju, taču ātru uzvaru gaidīt nevajadzētu

Tirgus procentu likmju komplekss eirozonā, kas ir tieši atkarīgs no ECB lēmumiem, jau laicīgi sāka pielāgoties briestošajām izmaiņām. 6 mēnešu Euribor likme atgriezās pozitīvajā zonā vēl jūnija sākumā un patlaban jau pārsniedz 0.5%. 3 mēnešu Euribor likme, kas parasti ir zemāka nekā 6 mēnešu, kļuva pozitīva pirms nedēļas. Tas nozīmē, ka eirozonā kopumā aizņemšanās jau pamazām kļūst dārgāka gan jauniem, gan esošajiem aizņēmējiem, kuru sadarbības līgumos procentu likme iekļauj arī mainīgo daļu. Finanšu tirgus dalībnieki likmju augšējo robežu eirozonā tuvāko gadu laikā paredz nonākam pie 1.5 - 2.0% atzīmes, spriežot pēc 3 mēnešu Euribor prognozēm.

Cīņas iznākums nav atkarīgs no ECB vien

ECB piekopj cēlo mērķi mazināt inflācijas tempus eirozonā, tomēr tiešu ietekmi uz inflāciju no ierobežojošās monetārās politikas eirozonā uzreiz pamanīt būs grūti. Ir jāpaiet zināmam laikam, kamēr stingrākas monetārās politikas efekti uz pieprasījumu radīs atspoguļojumu cenās veikalu plauktos vai vismaz spēs ierobežot to kāpumu. Eiropā nav runas arī par pārkarsušo pieprasījumu, kā tas ir, piemēram, ASV.

Situāciju eirozonā sarežģī arī fakts, ka, kaut arī cenu kāpums pēdējo mēnešu laikā kļuva visaptverošs, divas trešdaļas no patēriņa cenu pieauguma monetārajā savienībā joprojām veido energoresursi un pārtika. Šīs cenas ir atkarīgas no situācijas pasaules resursu tirgos, pār kuriem ECB nav varas.

Vai ECB var palīdzēt cīnīties ar inflāciju šeit un tagad? Atbilde ir jā. Pirmkārt, ECB atšķirībā no ASV Federālās rezervju sistēmas (FRS), sāka likmju celšanu gandrīz pusgadu vēlāk un plāno celt likmes mērenāk (FRS prognozē, ka procentu likmes, kas šobrīd ir 1.50 - 1.75% diapazonā, varētu uzkāpt līdz 3.75 %), tādēļ eiro šā gada laikā kļuva būtiski lētāks salīdzinājumā ar ASV dolāru. Lēts eiro savukārt papildus sadārdzināja resursus tiem eiropiešiem, kuri parasti tirgojas dolāros. ECB pāreja no vārdiem pie darbiem varētu palīdzēt nostiprināt monetārās savienības valūtu, tādējādi mazinot inflācijas spiedienu.

Otrkārt, par faktisko rīcību daudz svarīgāks mēdz būt vēstījums, kuru Centrālās bankas sūta investoriem, patērētājiem un uzņēmējiem. Lielāko Centrālo banku apņēmība apkarot cenu pieaugumu ar agresīvu procentu likmju celšanu, nebaidoties sabremzēt ekonomikas izaugsmi vai pat "flirtējot" ar recesiju, ir likusi finanšu tirgus dalībniekiem un ekonomistiem būtiski pazemināt Rietumvalstu izaugsmes perspektīvas nākamajiem gadiem. Līdz ar pieaugošām bažām par globālo pieprasījumu, arī resursu tirgos kopš jūnija sākuma ir iestājies zināms atdzišanas periods.

Situācija izejvielu tirgū varētu palīdzēt inflācijas slāpēšanā

Kopš vasaras sākuma naftas cenas samazinājās par nepilniem 15%. Lauksaimniecības produkcijas cenas pasaules finanšu tirgos kļuva par vidēji 20% zemākas, metālu cenas nokrita par 20 – 25% un patlaban atrodas zem pirmskara līmeņiem. Ja šīs tendences saglabāsies, tam drīzumā būtu jāsāk atspoguļoties arī inflācijas ciparos.

Energoresursu tirgū riski, protams, ir arī piedāvājuma pusē, kas var būtiski pamainīt inflācijas bildi, sevišķi Eiropā. Par spīti tam izskatās, ka ASV un eirozonas valstis jau varētu būt netālu no inflācijas virsotnes sasniegšanas. Tuvāk gadu mijai inflācijas tempiem gada griezumā būtu jāsāk palēnināties arī organiski, jeb sāks strādāt tā saucamie bāzes efekti – tieši pērnā gada rudenī resursu tirgos aizsākas cenu augšupeja. Tas savukārt varētu zināmā mērā atvieglot darbu arī Centrālajām bankām, mazinot tālākās likmju celšanas nepieciešamību.