Mūsdienās agresora taktiku arsenālā ir arī informācijas kara elementi un kiberuzbrukumi, kas var būt politiski, finansiāli vai citu apsvērumu vadīti. Tie izplešas Eiropas un pasaules līmenī, lai vērstos pret nozīmīgām infrastruktūrām, organizācijām un notikumiem. Covid-19 pandēmijas laikā straujā pāreja uz attālinātu darba modeli ievērojami paplašināja uzbrukumu risku apmērus un dažādību laikā, kad uzņēmumi ir aizņemti ar biznesa pielāgošanu jaunajai realitātei. Piemēram, šogad par vēsturiski lielāko hakeru uzbrukumu paziņoja e-pakalpojumu vietne "inbox.lv". Gandrīz vienā laikā tika novērsts arī mēģinājums uzlauzt un ietekmēt balsojumu popmūzikas dziesmu konkursā "Eirovīzija". Vēl pēc dažām dienām lasījām par traucējumiem sabiedrības iniciatīvu portālā "manabalss.lv", taču tā ir aisberga redzamā daļa jeb atsevišķi incidenti, kuriem izdevies nonākt publiskajā telpā.
Arī Krievijas stratēģiskais uzbrukums Ukrainai, sākot no Melnās jūras reģiona un operācijām sauszemē līdz gaisa telpai, nav eskalācija starp divām valstīm. Gan Eiropas Savienības bloka, gan NATO alianses dalībniekiem jārēķinās ar noziedzīgām aktivitātēm digitālajā vidē, ko apliecina līdzīgs incidents 2017. gadā. Toreiz Krievija izstrādāja ļaunprātīgu programmatūru, kas spēja pēc iespējas ātrāk izplatīties un ietekmēt valdības infrastruktūru Ukrainā. Bīstamo kiberuzbrukumu "NotPetya" sāka lokāli, bet tas drīz vien kļuva par globālu problēmu, radot traucējumus tūkstošiem datoru un miljardiem eiro zaudējumus organizācijām Eiropā, Āzijā un Amerikā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
