Pēteris Strautiņš: Eksports silda darba tirgu  (3)

Diemžēl reālās algas šogad samazinās - tas ir jau iepriekš viegli nojaušams un plaši izziņots notikums. Vidējās algas pirktspēja 2. ceturksnī gada griezumā samazinājās par 7,6%, un lejupslīde paātrinājusies salīdzinājumā ar 1. ceturksnī (-2,7%). Ja gada sākumā kopējais algu fonds (ko ietekmē arī strādājošo skaits) vēl auga straujāk par cenu līmeni, tad 2. ceturksnī tā vairs nebija. Kopējais algu fonds 2. ceturksnī auga par 11,6%, bet patēriņa cenu līmenis – par 16,4%. Šobrīd, gada 2. pusē situācija vēl pasliktinās. Atgriešanās pie reālās algas kāpuma gaidāma nākamā gada 2. pusē. Kaut kad nākotnē enerģijas cenas samazināsies un strādājošie saņems dāsnu atlīdzību par šobrīd piedzīvotajām ciešanām, bet šis mirklis nav precīzi prognozējams.

Interesantas un secinājumus rosinošas ir algu pieauguma attiecības dažādās nozarēs. Kas ir tās, kas ir vienlaikus lielas un kurās algu pieaugums pārsniedz vidējo, tātad kas virza atlīdzības kāpumu tautsaimniecībā kopumā? Tās ir galvenokārt eksporta nozares – apstrādes rūpniecība (+10,4%), profesionālie pakalpojumi (+12%) un transports (12,2%), lauksaimniecība un mežsaimniecība (+15,1%).

Algu kāpumu turpretim bremzē nozares, kurās atlīdzības lielumu ietekmē politiskie lēmumi. Vislēnāk algas aug veselībā un sociālajā aprūpē (+3,2% gada laikā). Šajā gadījumā tas ir likumsakarīgi, nekādu pārmetumu – medicīnā atalgojums ir strauji audzis ne tikai pandēmijas laikā piemaksu dēļ, bet arī jau pirms tam, līdzšinējo atlīdzības kāpuma tempu noturēt būtu grūti. Lēnāk par vidējo aug algas arī finanšu pakalpojumos (+6,0%) – arī nekāda satraukuma, te algu līmenis jau ir ļoti cienījams. Zem vidējā pieaugums ir arī sabiedriskā sektora dominētajā enerģētikas nozarē (7,1%). Tas, ka pieaugums zem vidējā ir valsts pārvaldē (7,7%), var izklausīties pelnīti, bet, kā saka angļi, uzmanieties no savām vēlmēm - pārvaldes algu konkurētnespēja galu galā dārgi maksā visiem. Nedaudz zem vidējā algu pieaugums ir arī būvniecībā (7,8%), kas daļēji skaidrojams ar kavēšanos ar šī perioda (2020-2027) ES fondu un Atveseļošanās un noturības mehānisma naudas apguvi.

Līdz ar to sabiedriskajā sektorā algu kāpums gada griezumā ir ievērojami lēnāks (+7,0%) nekā privātajā sektorā (9,0%). Tas palīdz saprast, kāpēc no sabiedriskā sektora izteikti atkarīgajā Latgalē vidējā alga augusi vislēnāk, par 5,9%. Tādu "sociālistisku" nozaru kā izglītība, veselība un valsts pārvalde daļa reģionā ekonomikā ir apmēram divkārt augstāka nekā Latvijā vidēji. Arī augstais bezdarba līmenis noteikti veicina algu līmeņa kontrastu pastiprināšanos. Algu dinamika citos reģionos atšķiras mēreni: 7,7% līdz 9% diapazonā.

Algu pieaugumu bremzē arī minimālās algas nepaaugstināšana šogad. Atšķirības starp minimālo algu un vidējo algu vai arī atalgojuma mediānu ir kļuvušas absurdi lielas. Ja pieņem, ka optimāls minimālās algas lielums ir ap 2/3 no mediānas (kas 2. ceturksnī bija 1078 eiro), tad jau šobrīd tā varēja būt ap 700 eiro. Nereti var redzēt sludinājumus vakancēm, kurās mēdz maksāt minimālo algu vai tai līdzīgu summu, kuros tiek solīts apmēram divām minimālajām algām atbilstošs atalgojums, jo īpaši, ja darbavieta atrodas galvaspilsētā vai tās tuvumā. Tas nozīmē, ka kaut kad nākotnē minimālā alga augs ļoti strauji, un tad šī lēmuma skartajiem uzņēmumiem tam pielāgoties būs grūtāk nekā tas būtu pakāpeniska minimālās algas pieauguma scenārijā.

Algu kāpuma bremzēšanu mēdz interpretēt kā iespēju veicināt konkurētspēju. Taču straujais kāpums tieši eksporta nozarēs nerada iespaidu, ka šobrīd ar to būtu lielas problēmas. Lielus konkurētspējas sarežģījumus radīs enerģijas cenu kāpums, bet šī problēma ir jārisina citādi, algu kāpuma bremzēšana nelīdzēs. Latvija ilgstoši nav bijusi konkurētspējīga kā dzīvesvieta, kā to rāda negatīvā migrācijas bilance, kas pērn jau bija gandrīz precīzi nulle, bet ir bijusi mīnusos visā neatkarības periodā. Īslaicīgs reālās algas kritums šobrīd ir nenovēršams, bet jau nākamgad ir jāatgriežas pie tās pieauguma.