Gunārs Valdmanis: Cik gatavi 'zaļā viļņa' uzņemšanai esam un cik gataviem mums jābūt?

Lai izprastu, kāpēc un ar kādu intensitāti sistēmas operatori veic jaunas investīcijas tīklos, ir būtiski saprast divas lietas. Pirmkārt, jebkuras investīcijas tīklā nav tikai tehnisks vai uzņēmējdarbības lēmums, bet gan process, kas ir nepārprotami noteikts normatīvajos aktos un kura īstenošana plašā mērogā, nesaņemot iesaistīto pušu nepārprotamu piekrišanu, nemaz nav pieļaujama. Otrkārt, ir jāsaprot, ka gan normatīvajos aktos noteikto prasību, gan arī veselā saprāta apsvērumu dēļ daudzas no attīstības iecerēm nemaz nav īstenojamas tādos apjomos un tempos, kā to šķietami vēlētos sistēmas lietotāji. Vienkārši sakot, ir iespējama situācija, kurai var nebūt tūlītēju vai alternatīvu risinājumu.

Kāpēc sistēmas operators, īstermiņā redzot ģeometriskā progresijā augošu lietotāju pieprasījumu pēc jaunām pieslēguma jaudām vai tīkla pārbūves, nevar acumirklī sākt iepirkumus un plānot investīcijas? Energoapgāde ir regulēta nozare, un sistēmas operatora lēmumi nav biznesa lēmumi, par kuriem operators būtu tiesīgs uz saviem pleciem uzņemties risku, - uz tiem attiecas pienākums ņemt vērā visu klientu viedokli un intereses. Tas nozīmē, ka, attīstot infrastruktūru tiem klientiem, kuri vēlas uzstādīt elektroenerģijas ražošanas jaudas, operatoriem jādomā arī par tiem klientiem, kuri viena vai otra iemesla dēļ to neplāno darīt, un vēlas izmantot tīklu ar esošajiem nosacījumiem, esošajām izmaksām un to sadalījumu.

Tātad elektroapgādes operatoriem nav tiesību pieņemt lēmumus bez skaidras izpratnes par to, kā plānotās investīcijas un iespējamās enerģijas plūsmas tīklā ietekmēs visus sistēmas lietotājus. Šo kārtību, būtībā elektroenerģijas tirgus un sistēmas darbības saimnieciskos principus, atbilstoši likumam var un drīkst mainīt vai precizēt likumdevējs un citas atbildīgās valsts institūcijas. Vēl jo vairāk, tendences, ar kurām saskaramies tieši tagad, ir elektroenerģētikas nozares vēsturē nepiedzīvotas, un ar to nestajiem izaicinājumiem saskaras arī operatori citviet Eiropā. Masu medijos varam lasīt ziņas par to, ka analoģiska situācija, kad vēlme ražot elektroenerģiju daudzkārt pārsniedz sabiedrības patēriņa apjomiem pakārtoto elektrotīkla kapacitāti, pašlaik novērojama kaimiņvalstī Igaunijā. Jaunā situācija nes līdzi sev arī līdz šim nepiedzīvotus riskus, jo nav garantijas, ka visus ģenerācijas projektus, kam jaudas rezervē, izbūvēs. To, ka reāli izbūvē tikai daļu no ieplānotā, apliecina arī tīklu operatoru līdzšinējā pieredze. Tāpēc nebūtu prātīgi ar steigu un bez samērības sasteigt investīcijas tīkla jaudu palielināšanā. Vēl jo vairāk, sasteigti izdevumi ir sevišķi nepieļaujami situācijā, kad enerģijas cenas jau ir piedzīvojušas ļoti strauju kāpumu, un sabiedrība arī ir nepārprotami pieprasījusi no sistēmas operatoriem rēķināties ar šo izmaksu radīto sociālekonomisko slogu. It īpaši būtu jāņem vērā tas, ka pēdējo gadu laikā, līdz pat ļoti nesenai pagātnei, no būtiskas aktīvu lietotāju grupas, ražojošajiem uzņēmumiem, ir saņemts nepārprotams aicinājums atteikties no nevajadzīgām tīkla jaudām, un ievērot pēc iespējas konservatīvāku investīciju politiku!

Vēlamies pievērst uzmanību arī tiem darbu mērogiem, kurus šobrīd no elektroapgādes sistēmu operatoriem sagaida sabiedrība. Patlaban sabiedrības vēlme ražot elektrību vairākas reizes pārsniedz Latvijas kopējo faktisko patēriņu, un sadales sistēmā nākotnē iecerētajām elektrostacijām norezervēto jaudu apjoms tuvojas 1 GW, pārvades sistēmā jau gandrīz 4 GW. Diez vai var pārmest operatoriem, ka sabiedrības potenciālās attīstības vajadzības ir ignorētas, ja reiz operatori vairākkārtējo pieaugumu līdz šim faktiski ir spējuši akumulēt. Ģenerējošo jaudu deficīts kļuvis aktuāls tikai tagad, turklāt ne visur, tā kā joprojām ir vietas, kur jaudas ir pieejamas. Jaudas trūkst pamatā vietās, kur vēsturiski bijis mazāks patēriņš, attiecīgi tur attīstīta arī mazāka tīkla kapacitāte.

Ja operatoriem būtu brīva vaļa acumirklī veikt izmaiņas straujai tīkla jaudas palielināšanai, no tehniskā viedokļa tas nozīmētu apjomīgus iekārtu iepirkumus, kuru īstenošanai būtu nepieciešams arī atbilstošs ražotāja piedāvājums, laiks iepirkuma organizēšanai, savukārt iekārtu, tīklu un apakšstaciju būvniecībai un montāžai būtu nepieciešams liels darbaspēka apjoms. Šāda darbaspēka apjoms vēl pat līdz galam nav aplēšams, bet ir jāsaprot, ka nepastāv iespēja uz burvju nūjiņas mājienu ievērojami palielināt energobūvniecības nozarē pieejamā darbaspēka kopējo kapacitāti. Esošie nozares uzņēmumi savu algoto darbinieku apjomu ir noteikuši, balstoties uz ilgtermiņa ekonomiski pamatotu pieprasījumu, un sagatavotu, bet neizmantotu darbaspēka rezervju nozarē gluži vienkārši nav. Ir svarīgi uzsvērt, ka arī šajā ziņā Latvija, salīdzinot ar ārvalstīm, nav nekāds izņēmums, un ārvalstu pasūtītāju konkurenci par darbaspēku energobūvniecības jomā nozare izjūt jau ilgāku laiku, tāpēc arī, piemēram, risinājums par iespēju uz laiku importēt darbaspēku nav vērtējams kā ticams un iespējams. Turklāt ir nepārprotami skaidrs, ka atjaunojamās enerģijas ekspansija ātrāk vai vēlāk sasniegs savus dabiskos izaugsmes griestus. Vai sabiedrība, pieprasot nozares strauju ekspansiju, ir gatava piedāvāt arī skaidru risinājumu darbuzņēmējiem un darba ņēmējiem par to, kāda nākotne tos sagaida pēc tam, kad pieprasījums pēc ļoti ātras tīklu paplašināšanas tiks apmierināts?

Minēto apsvērumu dēļ aicinātu sabiedrību nelauzt šķēpus par tiem jautājumiem, kurus ne nozare, ne citi iesaistītie nevar būtiski ietekmēt, bet gan koncentrēties uz tiem risinājumiem, kuri ir pieejami un arī ieviešami salīdzinoši ātri. Pirmkārt, jau likumdevēja, regulējošās institūcijas un citu iesaistīto pušu dialogā ir jāpanāk vienota izpratne par to, ka tie, kas ražo elektrību pašu patēriņam, tīklu pēc būtības nenoslogo vai noslogo nedaudz, jo saģenerētā elektrība tiek iztērēta, nevis nodota atpakaļ tīklā. Tāpēc kopumā visefektīvākais sistēmas izmantojums ir tad, kad elektrība tiek maksimāli izmantota tur un tajā brīdī, kad tā tiek ražota. Šādu principu vajadzētu veicināt arī valsts politikas līmenī, un faktiski, piemēram, caur dažādiem atbalsta instrumentiem, tas arī notiek. Turklāt elektrības ražošana pašpatēriņam ir iespēja uzņēmējiem mazināt savas izmaksas un atkarību no elektrības cenu svārstībām, tā stiprinot uzņēmuma darbības prognozējamību un konkurētspēju.

Elektrības ražošana pašpatēriņam arvien vairāk tiek izmantota kā reāla alternatīva elektrības pirkšanai arī mājsaimniecības. To veicina gan elektrības cenas, gan valsts atbalsta programmas. Tiesa, arī privātmājas īpašniekam, kurš izlemj uzlikt uz savas mājas jumta saules paneļus, jāatceras, ka tā faktiski ir elektrostacija – sarežģīta, kopējo elektroapgādi ietekmējoša un, nepareizi uzstādot, pat potenciāli bīstama iekārta. Tieši tāpēc sadales operators atgādina, ka mikroģeneratora iestatījumiem un izmantotajai iekārtai (invertoram) jāatbilst iepriekš saskaņotajam. Ja pēc paneļu uzstādīšanas kļūst skaidrs, ka elektrību varētu ražot vairāk (ar lielāku jaudu) nekā sākotnēji plānots, arī tas ir jāsaskaņo.

Otrkārt, pie tik liela pieprasījuma nepieciešams darīt visu iespējamo, lai lielāku elektrostaciju ģenerācijas jaudu rezervēšanas procesu pilnveidotu, neļaujot sistēmu noslogot un rezervēt jaudas tikai uz papīra. Pozitīvi vērtējamas izmaiņas no š. g. 1. maija, kad no 2 gadiem uz 9 mēnešiem saīsināts sadales sistēmai pieslēdzamo elektrostaciju tehnisko noteikumu derīguma termiņš, kā arī nule apstiprinātais maksas par jaudas rezervēšanu nosacījums elektrostacijām virs 50 kW.

Treškārt, apzinoties rezervēto jaudu apjomus un faktiskā valsts patēriņa apjomus, jau tagad valstiskā līmenī jāsāk domāt, kā akumulēt to elektroenerģiju, kas pēc pašmāju patēriņa nosegšanas varētu palikt pāri, ja visus (vai kaut lielāko daļu) no pieteiktajiem ģenerācijas projektiem izbūvēs, paturot prātā, ka līdzīgas attīstības tendences ir vērojams arī citās Eiropas valstīs un arī to, ka sadales sistēma nav nodalāma no pārvades sistēmas. Arī pārvades sistēmā jābūt gana daudz pieejamo tīkla jaudu, lai tā varētu uzņemt to elektrības pārprodukciju, ko saražotu sadalei pieslēgtā ģenerācija. Savukārt pārvades tīkla attīstība ir cieši saistīta arī ar sadarbību ar citām reģiona valstīm, tātad ar nepārprotamu pienākumu rēķināties arī ar citu valstu pārvades tīklu operatoru un lietotāju interesēm un attīstības tendencēm šajās valstīs. Šī iemesla dēļ viena no atbildēm varētu būt vietējā elektroenerģijas patēriņa palielināšana – aktīva elektrifikācija, cilvēkiem masveidā pārejot uz elektroauto, siltumsūkņiem, aktivizēta ekonomiskā aktivitāte, kas balstās elektroenerģijas patēriņā u.c. – par to valsts līmenī jādomā jau tagad, piedāvājot risinājumus, elektrifikācijas veicināšanas un atbalsta programmas. Tas ir ilgtermiņa pasākums, par kuru jādomā tagad, iesaistoties pēc iespējas plašākai sabiedrībai. Papildus tam jāapsver arī citu izaicinājumu risināšana – sistēmas balansēšanas problemātika, tostarp elektroenerģijas uzkrāšanas risinājumu pieejamība un sezonālo ražošanas svārstību līdzsvarošana.