Pašreiz Eiropā ir tikai piecas valstis, kurām nav samazināts pievienotās vērtības nodoklis (PVN) primāri nepieciešamajām pārtikas precēm – Bulgārija, Igaunija, Latvija (izņēmums ir Latvijai raksturīgie augļi un dārzeņi), Lietuvā un Dānijā. Savukārt Lielbritānijā un Maltā šis nodoklis noteikts 0% apjomā, tādējādi nākot pretī iedzīvotājiem un atsakoties no "valsts tiesas". Lielākajā daļā no Eiropas PVN likmes ir diferencētas dažādiem pārtikas produktiem, bet, ja neskaita iepriekš nosauktās valstis, tad tās ir krietni zemākas nekā standarta likmes, ko piemēro citiem produktiem un pakalpojumiem. Visvairāk pārsteidz fakts, ka tādās bagātās valstīs, kā Luksemburga, PVN pārtikai ir tikai 3% pretstatā citiem ražojumiem, kam ir 17% vai arī Nīderlande, kur attiecīgi ir 9% un 21%. Vai tiešām mēs esam tik bagāti, ka varam atļauties maksāt tik milzīgu nodokli par to, ka gribam ēst?
Diskusijas par samazinātu PVN likmi pārtikas produktiem ilgst gadiem. Dažādām nevalstiskajām organizācijām pirms dažiem gadiem izdevās panākt to, ka Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem likme uz laiku tika samazināta uz 5%, tādējādi veicinot iedzīvotājus ēst veselīgāk. Kamēr Eiropā neizmainījās ģeopolitiskā situācija, šķita, ka ar to ir pietiekoši, taču laiki ir mainījušies. Esam nonākuši energoresursu krīzē, kad elektrība un gāze maksā vairākas reizes dārgāk nekā pirms gada, bet degvielas cenas "uzskrējušas debesīs". Un tieši šo aspektu dēļ izmaksas jebkādas pārtikas ražošanai, kā arī piegādei uz tirdzniecības vietām kļuvušas milzīgas, kas, protams, ietekmē arī gala cenu, ko jāmaksā pircējiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!