Alberts Sūna: Ielaistas problēmas siltumapgādē nevar atrisināt acumirklī

Ministru lēmuma mērķis ir saprotams – šā brīža energoresursu cenu kontekstā mazināt patērētā kurināmā īpatsvaru, līdz ar to mazinot izmaksas patērētājiem - visiem valsts iedzīvotājiem. Visiem, kuriem dzīvojot kopīpašumā, nav individuālas iespējas taupīt. Bēdīgi, ka apziņa par taupīšanu aktualizējas tik saspringtā laikā ar augstu energoresursu cenu, jo plānveidīgi, ar salīdzinoši mazām investīcijām pareizi uzlabojot siltumapgādes sistēmas, jau līdz šim bija iespējams samazināt siltumenerģijas patēriņu un ar to saistītās izmaksas.

Savukārt ziņa par to, ka septembra pēdējā nedēļā apkure jau ir pieslēgta 400 daudzdzīvokļu dzīvojamajām ēkām, tikai indikatīvi parāda to Rīgas dzīvojamo ēku skaitu, kas aprīkotas ar modernām siltumapgādes sistēmām, ar efektīvu regulāciju atsevišķajos dzīvokļu īpašumos un individuālu patērētā siltuma uzskaiti. Jāsecina, ka skaits ir nepiedodami mazs.

Padomju laika mantojums
Daudzdzīvokļu māju iekšējo siltumapgādes sistēmu tehniskā stāvokļa raksturojumu, ja tās aprīkotas ar centralizēto apkuri, varam iedalīt 3 grupās – divas mazākās grupas ir jaunie projekti un mājas ar pārbūvētām siltumapgādes sistēmām. Tās ir aprīkotas ar modernām, šodienas tehniskajai realitātei atbilstošām apkures sistēmām. Visbiežāk tā ir divcauruļu siltumapgādes sistēma ar apkures temperatūras regulēšanas iespējām dzīvokļos. Tomēr vairākums Rīgas daudzdzīvokļu māju, neatkarīgi no to pārvaldnieka – dzīvokļu īpašnieku kooperatīvs, privātais pārvaldnieks vai pašvaldības uzņēmums, ir aprīkotas ar padomju laika mantojumu – viencaurules vertikālo apkures sistēmu. Šajās sistēmās modernākais elements ir siltummezgls un siltummainis, jo šīs iekārtas nolietojas ātrāk, nekā caurules un radiatori, tāpēc vairumā gadījumu pēdējo 20 gadu laikā tie ir bijuši nomainīti, novecojušos mezglus aizstājot ar mūsdienīgiem.
Rezultātā vairumā daudzdzīvokļu ēku mums ir salīdzinoši moderns siltummezgls ar novecojušiem stāvvadiem, kas nav aprīkoti ar balansieriem, kuru uzdevums būtu izlīdzina temperatūru starp visiem ēkas stāvvadiem. Šo novecojušo apkures sistēmu spilgti raksturo arī visbiežāk projektam neatbilstoši pārbūvēti sildelementi (radiatori), dzīvokļos. Protams, tiek kā likums ir bez radiatoru apvadiem un regulācijas iespējām, nerunājot par tādām niansēm kā termoregulators katram radiatoram. Tehniski šīs sistēmas ir izveidotas lētas apkures realitātei, kas bija pieejama Latvijai, kā PSRS sastāvdaļai, līdz astoņdesmito gadu otrajai pusei. Tajā laikā primārais apkures temperatūras regulators dzīvokļos bija... logs. Šodienas realitātes un izmaksu apstākļos tāda veida apkures temperatūras regulēšana nav pieņemama ne finansiāli, ne ētiski, ja runājam par ilgtspējīgu attieksmi pret vidi.

Mūsdienās šādas sistēmas daudzdzīvokļu mājās neierīko, jo sistēmai raksturīga nevienmērīga siltuma sadale starp dzīvokļiem un minimālas regulēšanas iespējas. Tādejādi ir ievērojama temperatūras starpība starp dzīvokļiem, īpaši atkarībā no tā, cik tālu no apkures sistēmas sadales atrodas dzīvoklis. Vēl viena raksturīga īpašība – atgaisošanas punkti, kas nepieciešami sistēmas stabilizācijai pēc apkures pieslēgšanas, bieži atrodas dzīvokļos vai citās telpās ar ierobežotu pieeju, tāpēc stabilizācija ir komplicēta un var aizņemt daudz vairāk laika, nekā gribētos.

Lētākais siltums ir nepatērētais siltums
Siltumenerģijas cena šogad daudziem lika aizdomāties par iespējām ietaupīt. Nebūšu orģināls, atkārtojot pēdējā laikā bieži lietoto aksiomu, ka lētākais siltums ir tas siltums, kas nav patērēts. Protams, enerģijas taupīšanā efektīvākais līdzeklis ir ēkas siltināšana un apkures sistēmas modernizācija. Protams, šodien pieņemot lēmumu par renovāciju, ēkas siltināšanu nevar paspēt veikt līdz apkures sezonas sākumam, tomēr tas nenozīmē, ka procesu nebūtu vērts sākt. Tas prasīs vairākus gadus, bet siltumenerģijas ietaupījums atlikušajā ēkas mūžā būs būtisks. Īpaši, ja vienlaikus ar ēkas energoefektivitātes paaugstināšanu to siltinot, tiek veikta arī apkures sistēmas modernizācija, pārbūvējot to par efektīvu sistēmu ar individuālas regulācijas iespējām dzīvokļos. Savukārt analizējot citus risinājumus, no operatīvāka ieviešamiem un efektīviem tehniskajiem risinājumiem, kas var samazināt siltumenerģijas patēriņu un izlīdzināt siltumenerģijas padevi ēkā, ir automātisko balansēšanas vārstu uzstādīšana katram stāvvadam. Uzstādot balansēšanas vārstus stāvvadiem mēs varam iegūt vienmērīgāku temperatūru dzīvokļos, mazinot viencaurules apkures sistēmas negatīvo pusi – daļā dzīvokļu ir pārāk karsts, bet daļā temperatūra ir nepietiekama. Sabalansējot viencaurules apkures sistēmu stāvvadu līmenī, tiek uzlabots komforta līmenis dzīvokļos un samazināts enerģijas patēriņš. Šis ir viens no tiem darbiem, kuru iespējams vēl paspēt paveikt pat pirms apkures sezonas sākuma.

Izaicinājumi
Šodienas realitāte nepielūdzami liek izdarīt secinājumu, ka lētās enerģijas laikmets ir pagājis neatgriezeniski. Aizvien biežāk dzirdēsim vārdu salikumu "pasīvā māja", "rekuperācija", "energoefektīvi risinājumi". Katram jādomā par ikvienu iespēju mazināt energoresursu patēriņu. Iespēju robežās izmantot modernās tehnoloģijas – saules un vēja enerģiju, kā arī citus pieejamos resursus. Vairums padomju laikā būvēto daudzdzīvokļu māju šādas tehnoloģijas tuvākajā laikā visas mājas apmērā neizmantos, tāpēc ir skaidrs, ka jāizmanto enerģijas taupības instrumenti, kas neprasa būtiskas investīcijas. Piemēram, apkures sistēmas modernizācija, ventilācijas sistēmas sakārtošana, ēkas daļēja siltināšana un citi. Nākamajos gados pēc šādiem darbiem būs liels pieprasījums, tāpēc nevajadzētu atlikt lēmumu pieņemšanu un projektēšanu, lai nākamajā vasarā varētu paspēt šos darbus izdarīt.