Gaile: Ģeopolitiskā situācija rada priekšnosacījumus, lai būvuzņēmumi kļūtu vēl ilgtspējīgāki

Vienlaikus Krievijas kara Ukrainā ietekmē šie jautājumi kļuvuši vēl svarīgāki un izaicinošāki, liekot meklēt jaunus veidus un risinājumus, kā reaģēt ātri un pielāgoties, lai nodrošinātu uzņēmumu ilgtspēju.

Jāapzinās, ka noteiktu ietekmi uz vidi atstāj ikviena mūsu darbība, arī lietas, ko vēl tikai plānojam. Arī būvniecībā par ilgtspēju jāsāk domāt jau ilgu laiku pirms lāpstas ieduršanas zemē. Piemēram, tālredzīgs uzņēmums jau zemes iegādes brīdī ir veicis izpēti par to, cik pieejams konkrētajā vietā būs sabiedriskais transports un ikdienā nepieciešamā infrastruktūra, lai cilvēks, nopērkot mājokli, varētu dzīvot ērti un viņam negribētos neko mainīt.

Nākamais solis ir projektēšana, kuras laikā tiek ielikts pamats tam, cik energoefektīva būs ēka, cik patīkama apkārtējā vide un ērta dzīvošana pašā dzīvoklī. Plānojot dzīves telpu, ir rūpīgi jāseko, lai efektīvi tiktu izmantots katrs kvadrātmetrs. Reizēm 54 kvadrātmetru dzīvoklis ar pārdomātu plānojumu izskatās plašāks nekā 80 kvadrātmetru dzīvoklis ar nefunkcionālām telpām, pie tam būtiski ietekmējot arī uzturēšanas izmaksas, jo jāapsilda ir viss mājoklis, ne tikai atsevišķas tā daļas, kas tiek izmantotas visbiežāk. Tāpat projektējot jāņem vērā, kā ēka izmainīs vietu, kur tā atradīsies, un kādu ietekmi uz vidi un apkārtni tā atstās.

Savukārt būvniecības stadijā viens no svarīgākajiem ilgtspējas aspektiem ir vides un darba drošība. No darba aizsardzības viedokļa būvniecība tiek uzskatīta par vienu no bīstamākajām nozarēm pasaulē, jo tajā strādājošie vidēji biežāk cieš dažādos nelaimes gadījumos darbā vai saslimst ar arodslimībām. Būt ilgtspējīgiem darba drošības ziņā nozīmē radīt tādu vidi un apstākļus, kur negadījumu iespēja samazināta līdz minimumam.

Tas pats attiecas arī uz apkārtējās vides aizsardzību. Būvniecības rezultātā nedrīkstētu nodarīt kaitējumu ne kaimiņu zemesgabalos, ne būvlaukuma teritorijā augošajiem saglabājamiem kokiem, piemēram, ierīkojot vai pārbūvējot pazemes inženiertīklus. Līdz ar to būvdarbi jāplāno un jāveic ciešā atbildīgo speciālistu uzraudzībā, turklāt veidā, kas pēc iespējas mazāk ietekmē arī apkārtējo ēku iedzīvotājus un viņu mieru. Ilgtspēja atspoguļojas arī būvniecībā izmantoto materiālu izvēlē – tiem jābūt sertificētiem un no uzticama ražotāja. Visbeidzot, svarīgs aspekts biznesa attīstības un resursu patēriņa ziņā ir projektu atkārtojamība: standarta daudzdzīvokļu ēkās plānošanas un būvniecības principi atkārtojas no projekta uz projektu, tāpēc strādāt ir ātrāk, lētāk un efektīvāk, jo, lai uzprojektētu katru nākamo ēku, ir jāiegulda mazāk resursu. Šo principu izmanto arī "Bonava Latvija".

No ilgtspējas viedokļa vispilnīgāko ainu par to, cik daudz CO₂ izmešu radīts ēkas būvniecības rezultātā, var sniegt tikai visu procesu un resursu analīze, ieskaitot detalizētas informācijas iegūšanu par izmantoto materiālu ražošanas procesā radīto ietekmi uz klimatu. Ņemot vērā, ka Latvijas tirgū šāda tipa informāciju par būvmateriāliem noskaidrot ir diezgan sarežģīti, jo ražotāji to lielākoties neaprēķina, tas vienlaikus ir arī viens no lielākajiem šīs jomas izaicinājumiem.

Vēl viena tendence, ko reizēm varam novērot, ir tā sauktā zaļmaldināšana jeb situācijas, kad tirgus dalībnieki pārmērīgi pozicionē savus produktus kā superzaļus un ilgtspējīgus bez īsta pamatojuma. Būvniecībā tomēr ir noteikti veidi, kā pierādīt savu ilgtspēju, piemēram, veicot attiecīgu sertifikāciju. Pēdējo gadu laikā gan šajā ziņā pozitīvu impulsu devusi normatīvo aktu pilnveidošana. Ja runājam par energoefektivitāti, kas tiešā veidā atspoguļo ēku ilgtspēju, noteikumi nosaka, ka no 2021. gada visām jaunajām ēkām jāatbilst tikai augstākajai jeb A energoefektivitātes klasei. Tas nozīmē, ka energosertifikāts ir praktisks ēkas plānotās energoefektivitātes apliecinājums, un tajā minēto informāciju var izmantot salīdzināšanai, izvēloties mājokli starp dažādiem jaunajiem projektiem vai starp dzīvokli jaunceltā un "vecajā" ēkā.

Tomēr ne visas jomas un risinājumi ir detalizēti iestrādāti normatīvos. Pie tādiem var pieskaitīt, piemēram, alternatīvās enerģijas ražošanas tehnoloģijas: siltumsūkņus, saules paneļus, gaisa sūkņus u. tml., kuru izmantošana pašlaik nav noteikta kā obligāta prasība, taču ar laiku tas varētu mainīties. Tāpat arī apzaļumošana, zaļie jumti, fasādes un balkoni ne tikai samazina CO2 izmešu kopējo apjomu un uzlabo gaisa kvalitāti, bet, klimata pārmaiņu ietekmē paaugstinoties vidējai gaisa temperatūrai mūsu reģionā, nodrošina ēku apēnošanu. Šobrīd jādomā ne tikai par to, kā saglabāt ēkā maksimāli daudz siltuma aukstuma periodos, bet arī par to, kā neļaut ēkai pārmērīgi uzkarst vasarā. Siltumizolācijai ir liela nozīme gan no iekšpuses, gan no ārpuses.

Viens no lielākajiem ilgtspējas ienaidniekiem pašlaik nenoliedzami ir ģeopolitisko procesu izraisītais cenu kāpums, kas jūtami skar arī būvniecības nozari, kā rezultātā dārgāki kļuvuši arī mājokļi.

Papildus tas spilgti izgaismojis vēl kādu problēmu – plaisu starp kvalitāti un uzturēšanas izmaksām jauno un veco dzīvokļu segmentos. Pieaugot izmaksām, aktualizējas jautājums, vai maksāt augstus komunālos maksājumus par mājokli padomju laikos celtā ēkā, kura nav nosiltināta, kurai nepieciešama siltumapgādes sistēmas nomaiņa vai būtiska uzlabošana, nereti arī kapitālais remonts, lai īpašumu saglabātu ilgtermiņā – tie ir ne tikai ļoti lieli finanšu ieguldījumi, bet arī laiks, enerģija, organizatoriskie pasākumi, lai par to vispār varētu vienoties ar pārējiem kopīpašniekiem un pēc tam īstenot. Vai labāk šķirties no teju tikpat lielas ikmēneša summas par kredītmaksājumu un apsaimniekošanas izdevumiem energoefektīvā mājoklī jaunajā projektā. Saglabājoties augstām energoresursu cenām, jaunais dzīvoklis ilgtermiņā var izrādīties racionālāka un gudrāka izvēle, jo jāņem vērā, ka kredītmaksājums nav mūžīgs, toties relatīvi zemas uzturēšanas izmaksas, ko sniedz jauno ēku augstā energoefektivitāte, gan. Turklāt mājoklis jaunā projektā vēl ilgu laiku neprasīs būtiskus papildu kapitālieguldījumus īpašuma uzlabošanā. Augsto energoresursu cenu dēļ patērētāji to ir sākuši skaudri apzināties, tāpēc ilgtspējīgi mājokļi arī pie augošām cenām ir pieprasīti.

Ja salīdzinām ar situāciju citās valstīs, lielākās atšķirības ilgtspējā vērojamas nevis jauno dzīvojamo ēku segmentā, bet kopējā dzīvojamā fonda kvalitātē. Pirmkārt, Latvijā jaunās ēkas tiek celtas mazāk un mazākos apjomos. Otrkārt, mums ir ļoti liels padomju un pirmskara laika dzīvojamais fonds, kas ilgtspējas nodrošināšanai prasa nozīmīgus uzlabojumus un papildu ieguldījumus. Tā ir arī būtiskākā lieta, ar ko atšķiramies no vecās Eiropas, kuru nav skārusi padomu okupācijas roka un kur dzīvojamais fonds vēsturiski ir bijis kvalitatīvāks un papildinājies daudz straujāk. Vienlaikus, ja skatāmies tikai jauno mājokļu segmentā, domāju, ka esam ne mazāk ilgtspējīgi kā citur Eiropā un pasaulē.

Turpinot par to, cik dārgi ir būt ilgtspējīgiem, atsevišķos gadījumos nebūt nav runa par finansiāli ietilpīgiem risinājumiem. Piemēram, pirms desmit gadiem LED spuldžu cena bija nesalīdzināmi augstāka nekā šobrīd, un tas pats sakāms par jebkurām inovatīvām tehnoloģijām. Sākotnēji tās visas maksā daudz, taču ļoti ātri attīstās, un, tiklīdz nonāk masveida ražošanā, arī cenas mainās un produkts kļūst pieejamāks. Tāpēc ne vienmēr ilgtspējīgu risinājumu izmantošana maksā dārgāk. Turklāt par ilgtspēju ir jādomā ilgtermiņā: iegādājoties ne tik ilgtspējīgu risinājumu, iegādes brīdī varbūt samaksāsim mazāk, taču uzturēšana un enerģijas patēriņš ilgtermiņā būs krietni dārgāks.

Kā rāda "Bonava Latvija" pieredze, būvniecības un arī citu nozaru uzņēmumiem ir plašas iespējas, kā attīstīt un pilnveidot savu ilgtspējas un ietekmes uz klimatu politiku.

Šajā ziņā ļoti noderīgas ir dažādas iniciatīvas, kurām pievienoties. Viena no tādām ir "Sciense Based Targets" iniciatīva, kas palīdz uzņēmumiem izvirzīt ilgtspējas mērķus un pārliecināties, ka metodes, kā tiek mērīti ietekmes uz klimatu rezultāti, ir zinātniski pamatotas. Caur šādu iniciatīvu sniegto metožu prizmu var izgaismot arī jomas, kur būtu jāveic uzlabojumi valsts mērogā. Viena no šādām jomām Latvijā ir būvatkritumu apsaimniekošana.

Mēs vēlētos būvniecības atkritumus ne tikai šķirot un uzskaitīt pa atkritumu tipiem labāk, bet arī pārliecināties, kas ar tiem notiek tālāk, lai varētu izdarīt secinājumus no līdzšinējās darbības un kopā ar piegādātājiem strādāt pie atkritumu samazināšanas kopējā piegādes ķēdē. Taču esošā apsaimniekošanas sistēma šobrīd nespēj nodrošināt mūsu ambīcijas ar informāciju nepieciešamajā kvalitātē un detalizācijā. Piemēram, sadzīves atkritumu apjomu mēra konteineros, vienalga, vai tie aizvesti pilni vai pustukši. Mēs gribētu izvirzīt konkrētus mērķus, kā samazināt kopējo atkritumu daudzumu, bet nevaram precīzi uzzināt, cik liels tas ir šobrīd. Nav arī pārliecinošas skaidrības par to, kas ar būvniecības atkritumiem notiek tālāk, cik daudz no kopējā nodoto atkritumu apjoma patiesi nonāk otrreizējā pārstrādē, cik tiek sadedzināti, cik nokļūst poligonā.

Reizēm šās globālās tendences liek uzņēmumiem pašiem rīkoties, pielāgoties un ātri reaģēt, lai saglabātu darbības ilgtspēju un konkurētspēju. Krievijas iebrukums Ukrainā un no tā izrietošās sekas un sankcijas, no vienas puses, protams, ieviesa krasas un būtiskas pārmaiņas piegādes ķēdēs un energoresursu izmaksās, taču, no otras puses, veicināja straujāku Eiropas zaļajā kursā paredzēto pārmaiņu ieviešanu – pāreju uz zaļāku energoresursu ražošanu un izmantošanu un atbildīgāku piegādes ķēžu veidošanu. Ilgtspējas iniciatīvas īstermiņā dažkārt var šķist ekonomiski neizdevīgas, taču ilgtspēja ir par to, cik ilgi varam rīkoties tā, kā šodien, atkal un atkal, neatstājot paliekošas sekas nākamajām paaudzēm un mūsu planētai.