Pašdarbība darījumos ar nekustamo īpašumu rada ne tikai krāpšanas, bet arī naudas atmazgāšanas jeb noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku. Naudas atmazgāšana – tā ir negodīgā ceļā iegūtu līdzekļu un mantas pārnešana citās vērtībās, lai tos padarītu šķietami legālus. Nekustamais īpašums jau izsenis ir bijis ļoti ērts naudas atmazgāšanas veids. Lai šādus riskus novērstu, bankām, notāriem, advokātiem un finanšu iestādēm ir pienākums uzraudzīt savu klientu darbības, pārliecināties par darījuma ekonomisko pamatojumu un pārbaudīt tajā iesaistīto līdzekļu izcelsmi. Problēma ir tā, ka Latvijā nav obligāti jāvēršas pie kādas no šīm institūcijām, lai īstenotu darījumu – pietiek ar pašrocīgi sastādītu un parakstītu līgumu. Tāpēc var gadīties, ka ne banka, ne advokāts, ne notārs nav iesaistīts darījumā un maksājums notiek, piemēram, starp divām Krievijas bankām, jo viens draugs pārdod otram savu vasarnīcu. Tādā gadījumā Latvijas finanšu iestādēm pat nav iespējas pārbaudīt līdzekļu izcelsmi.
Notāri biežāk saskaras ar krāpšanas gadījumiem, kad cieš labticīgais ieguvējs, taču naudas atmazgāšanas shēmās, kas nonāk FID redzeslokā, nereti piedalās abas darījumā iesaistītās puses. Tomēr arī šeit ir iespējama krāpšana. Piemēram, tipisks naudas atmazgāšanas piemērs: īpašnieks vēlas pārdot savu īpašumu, un potenciālais pircējs piedāvā to iegādāties par summu zem tirgus vērtības, toties lielu daļu summas samaksāt skaidrā naudā. Šāda nauda var būt gan kukulis, gan narkotiku vai cilvēktirdzniecības nauda. Tiesu prakse rāda, ka tādi gadījumi Latvijā ir bijuši.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
