Pirms diviem gadiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pašvaldību un dažādu nozaru, tostarp vieglās rūpniecības, pārstāvji parakstīja memorandu par tekstila aprites veicināšanu, ko noteikusi arī Eiropas Savienība – tekstila šķirošana dalībvalstīs būs obligāta no 2025. gada. Latvijā – jau no 2023. gada. Skaidrs, ka valstij būs jāpieņem konkrēts scenārijs plāna īstenošanai, un šobrīd reālākais varētu būt ražotāju atbildības sistēmas (RAS) ieviešana, kā tas ir iepakojumam un citiem atkritumu veidiem. Taču tekstila ražotāji nebūt nav vienīgie, kas rada tekstila atkritumus, tāpēc būtu negodīgi uzkraut visu atbildību tikai uz ražotāju pleciem. Papildus būtu nepieciešama daudz lielāka iedzīvotāju un tirgotāju iesaiste tekstila šķirošanā, visiem kopā nodrošinot nepieciešamo tekstila atkritumu apjomu, lai varētu domāt par pārstrādes iespējām.
Rūpnieciskie tekstilatkritumi – mazākā bēda
Jau 2000. gadā tekstilnozare sadarbībā ar Somijas Republikas Vides ministriju izstrādāja apmācību programmu tekstilrūpniecības uzņēmumiem "Tīrāka ražošana Latvijas rūpniecības uzņēmumos". Lielie uzņēmumi tekstilatkritumus šķiro jau sen, un daudziem no tiem ir OEKO-TEX® Standard 100, Global Organic Textile Standard (GOTS), AQAP 2110, Bluesign vai Nordic EcoLabel sertifikāti, kas apliecina, ka sarežģītais materiālu ceļš no rūpnīcas līdz galaproduktam tiek rūpīgi uzraudzīts. Galvenā problēma tekstila apsaimniekošanas jomā Latvijā šobrīd nebūt nav rūpniecisko atkritumu apjoms vai šķirošana, bet gan to pārstrāde.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
