2022. gads kļuvis par pagrieziena punktu atjaunīgo energoresursu attīstībā Latvijā – elektroenerģiju pašas Latvijā nu ražo jau vairāk nekā 11 500 mājsaimniecības, no kurām gandrīz 9500 saules paneļus ieviesa šogad. Ir milzīga interese par ģenerācijas jaudām saules un vēja parkiem, ko plāno slēgt gan pie AS "Augstsprieguma tīkls", gan AS "Sadales tīkls" infrastruktūras, un jau tuvākajos gados atjaunīgās enerģijas īpatsvars kopējā bilancē, pateicoties šiem projektiem, augs. Šo pozitīvo stāstu nomākušas bažas no ražotāju puses saistībā ar pārvades un sadales tarifu celšanu, skaļi paužot, ka "jaunie tarifi būs beigas zaļo projektu attīstībai".
Pirmkārt, gribētu mazliet detalizētāk apskatīt šo pieņēmumu, atmetot emocijas un pavērtējot faktus. Turklāt ir būtiski nejaukt elektrostacijas ar mikroģeneratoriem, primāri tāpēc, ka gan to pamatmērķis, gan arī ietekme uz kopējo energosistēmu lielā mērā atšķiras. Otrkārt, redzu, ka šai stāstā iezīmējies visnotaļ bīstams vēstījums – proti, ka atjaunīgās elektroenerģijas ražotāji būtu jānodala no citiem energosistēmas lietotājiem, paredzot kādu īpašu pieeju, jo viņi līdzdarbojas zaļās enerģijas ražošanā. Vai tas nozīmē, ka gribam OIK-2?
Atjaunīgo energoresursu un energoneatkarības kontekstā svarīgi izdalīt divas grupas – mikroģeneratori un elektrostacijas, jo to loma kopējā energosistēmas un energoneatkarības kontekstā atšķiras. Elektrostaciju, piemēram, saules vai vēja parku loma ir skaidra – ražot elektroenerģiju komerciāliem mērķiem jeb tirdzniecībai. Savukārt mikroģenerācija primāri paredzēta sava individuālā pašpatēriņa nodrošināšanai.
Konceptuālas neskaidrības par mikroģeneratoru būtību sabiedrībā iezīmējušas diskusijas un rezonanse par "Sadales tīkla" plānoto tarifa projektu – publiskos paziņojumos nereti pazudusi esence par to, ka mikroģenerators ir elektroenerģijas ražošanas iekārta paša vajadzību nodrošināšanai. Tāpēc, lemjot par labu mikroģeneratoram, iekārtas jauda jāizvēlas atbilstoša faktiskā patēriņa vajadzībām.