Pēteris Strautiņš: 2022. gada beigas varētu būt pirktspējas zemākais punkts šajā ekonomikas recesijā

Cilvēkiem ir dabiska un visumā nekaitīga nosliece dramatiskos brīžos saskatīt laikmetu maiņas, dramatiskus pavērsienus, pēc kuriem viss būs citādi nekā līdz šim, visdrīzāk sliktāk. Es šo parādību dažkārt dēvēju par "paradigmismu". Lielu daļu dzīves enerģijas mums dod stāsti. Tā ir daļa no mūsu emocionālās vajadzības savērpt haotiskās pasaules notikumus it kā loģiskos stāstos, saskatīt likumsakarības nejaušībās. Žurnālistiem tā turklāt ir daļa no profesionālās prasmes. Emocionāli stāsti cilvēkus uzrunā daudz vairāk nekā sausa loģika un fakti. Spēle ar laikmetu mijas motīvu ir tāda pati stāstniecības prasmes daļa kā mīlestības un nodevības tēma vai arī augstprātība un sods par to (hubris un nemesis).

Tādi šoki kā karš un dramatisks inflācijas lēciens, turklāt vienlaicīgi, neizbēgami uzjunda laikmetu mijas sajūtas. Cenu kāpums pagājušajā gadā bija gandrīz tikpat liels kā visā periodā kopš globālās finanšu krīzes zemākā punkta līdz 2022. gada sākumam. Reālās algas samazinājās par desmito daļu pēc tam, kad desmit gadus pēc kārtas tās bija augušas. Atsevišķām pirmās nepieciešamības precēm cenas ir pat vairāk nekā divkāršojušās, tas ir noticis ar siltuma rēķiniem daļai mājsaimniecību.

Vai tas nozīmē, ka 2021. gads paliks kā brīdis vēsturē, kad latviešu tauta sasniedza vēsturiski augstāko dzīves līmenī un kam sekoja grūts, vilšanos un asaru pilns kāpiens lejup? Nedomāju gan, tas ir neticami drūms nākotnes scenārijs. Negatīvās emocijas sasniedz augstāko punktu brīdī, kad ciešanu biķera lielākā daļa jau izdzerta.

2022. gada beigas varētu būt pirktspējas zemākais punkts šajā ekonomikas recesijā. Gada inflācija vēl saglabāsies virs vēsturiskās normas (ap 2%) vismaz līdz 2023. gada rudenim, taču turpmākais cenu kāpums mēneša griezumā būs ļoti mērens. 2023. gada inflācijas aina var izrādīties tiešām mulsinoša un grūti saprotama, vienlaicīgi var izrādīties patiesi apgalvojumi "šogad cenu līmenis nemainīsies (tas ir, decembrī cenu līmenis būs tāds pats kā pērnā gada decembrī), bet inflācija būs augsta.

"Luminor" prognoze paredz, ka 2023. gadā vidējā inflācija būs ap 9%, bet gada inflācija decembrī ap nulli. Latvijas Banka domā, ka attiecīgie skaitļi būs apmēram 10% un 2%. Ņemot vērā lielo nenoteiktību, abas prognozes būtībā ir ļoti līdzīgas.

Savukārt algu pieaugums 2023. gadā būs līdzīgs 2022. gadā panāktajam, dažādas prognozes ir 7-9% diapazonā. Tātad reālo algu izmaiņas kopumā būs ļoti nelielas, savukārt reālo algu dinamika gada ietvaros (gada beigās attiecībā pret gada sākumu) jau būs pozitīva. Turpmākajos gados pastāv cerības uz ļoti iespaidīgu reālo algu pieaugumu, apvienojoties stipram algu kāpumam nominālā jeb skaitļu izteiksmē ar cenu stabilitāti vai pat kritumu. Izaugsmes atjaunošanās apvienojumā ar sabiedrības novecošanos pastiprinās uzņēmumu sacensību par darbiniekiem.

Iespējams, ka 2023. gada pavasaris būs cenu līmeņa augstākais punkts vairāku gadu laikā, jau vasarā un rudenī varam sagaidīt pakāpenisku cena līmeņa samazināšanos, kas varētu turpināties arī 2024. un 2025. gadā. Izejvielu tirgu normalizēšanās strauji samazinās mājokļu uzturēšanas izdevumus, mērenāk, taču arī nozīmīgi pazemināsies pārtikas cenas. Skaidrs, ka nekāda deflācija nav gaidāma pakalpojumiem, kuru izmaksu galvenā sastāvdaļa ir algas – tādiem kā sadzīves pakalpojumi, medicīna, izglītība. Taču enerģijas un izejvielu ietekme uz cenu līmeni Latvijā ir ļoti spēcīga. 2022. gadā vidējā inflācija Latvijā bija virs ES vidējās, tā tas būs arī 2023. gadā, bet turpmākajos divos, varbūt trijos gados attiecība būs pretēja – inflācija eirozonā būs augstāka nekā Latvijā.

Pasaules tehnoloģiskais progress negrasās apstāties. Tāpat Latvija turpinās apgūt cilvēces jau radīto zināšanu kalnu, mazinot ražīguma atšķirību starp mūsu tautsaimniecības un Rietumeiropas vidējiem rādītājiem. Tāpēc nav pamata domāt, ka uz neko labāku savā dzīvē vairs cerēt nevaram.

2022. gads ir/bija laiks, kad reālais IKP auga ļoti lēni (par apmēram 2%), bet pirktspēja pat samazinājās. Taču nevarētu teikt, ka šajā laikā nebija attīstības. Biznesa un IT pakalpojumu eksports auga apmēram par 30%. Es detalizēti sekoju notikumiem galvenajās eksporta nozarēs – gan minētajos "balto apkaklīšu" pakalpojumos, gan mašīnbūvē, kokapstrādē un citās jomās. Esmu visumā apmierināts ar to, ko redzu – uzņēmumi modernizējas, attīsta jaunus produktus un iekaro tirgus. Mēs pat tīri sadzīviskas intuīcijas līmenī saprotam, ka paveiktais darbs un ieguvumi no tā nemēdz būt kā divas paralēlas līnijas, ir dienas, kas sniedz lielu gandarījumu un ir tādas, kad šķiet, ka slīdam atpakaļ.

Ja nākotnē nāksies atteikties no kādiem labumiem, ko šobrīd baudām, tas drīzāk būs nevis tāpēc, ka ekonomika tīri tehniski nespēs tos nodrošināt, bet tāpēc, ka cilvēce kolektīvi lems atteikties no dažām mirkļa baudām, lai novērstu ekoloģisko katastrofu nākotnē. Krājoties pierādījumiem par klimata pārmaiņu riskiem, gatavība rīkoties var pieaugt lēcienveidīgi. Es pieļauju, ka kaut kad nākotnē tiks krasi ierobežota ceļošana ar lidmašīnām. Varu iztēloties šādu scenāriju – katram iedzīvotājam būs iespēja par tirgus cenu iegādāties vienu lidojumu Eiropā un vienu starpkontinentālo lidojumu turp un atpakaļ, katrs nākamais lidojums tiks aplikts ar augošu nodokļu likmi. Iespējams, ka tiks iedarbināti spēcīgi ekonomiskie stimuli, kas mudinās krasi samazināt gaļas patēriņu. Taču citu, pasaules ekosistēmām lielu slodzi neradošu preču un pakalpojumu patēriņš turpinās pieaugt.