Gatis Ābele: Enerģijas sistēmas tarifos nav vietas populismam

Retāk dzirdam par to, ka tarifi var būt ūdensšķirtne kapitāla ienākšanai Latvijas reģionos, un neatkarīgi, vai tas ir vietējais vai ārvalstu kapitāls, reģionu nākotni izšķirs tas, vai kāds būs ieinteresēts tur investēt finanšu līdzekļus, radīt darbavietas un nodrošināt daudzu ģimeņu nākotni. Lēmums par kapitāla investīcijām balstās uz vairākiem faktoriem, bet vislielākajā mērā, ņemot vērā dividenžu nodokļu likmi (kas ietekmē nākotnē sagaidāmo peļņu pēc nodokļiem), transporta infrastruktūru (ar kādām izmaksām ir sasniedzamas galvenās transporta artērijas, visbiežāk konteineru ostas) un enerģijas izmaksas. Šie ir universāli kritēriji sākotnējiem lēmumiem, salīdzinot alternatīvas. Īstermiņā enerģijas izmaksas un tieši elektroapgādes sistēmas tarifi ir faktors, kuru var ietekmēt šī valdība.

Pašreizējā, kā arī iepriekšējā valdība ir darījusi daudz, lai samazinātu enerģijas krīzes radītās sekas – atcelts ir OIK, uz laiku samazināti ir sadales tarifi, ierobežotas enerģijas cenas un daļēji kompensētas enerģijas izmaksas energointensīviem rūpniecības uzņēmumiem. Pēc daudzus šokējošām AS "Augstsprieguma tīkls" (AST) un AS "Sadales tīkls" (ST) tarifu projektu publikācijām valdība bija gatava nekavējoties uzņemties zaudējumus un samazināt peļņu šiem valstij piederošajiem tīklu uzņēmumiem. Cepuri nost par ātrumu un izlēmību, jo tas nenotiek bieži, kad šādi spēj rīkoties mūsu valstsvīri.

Atzīmēšu arī izdarīto no AST un ST puses. AST ir ieviesuši izmaksās balstītu tarifu struktūru, kur katrs lietotājs norēķinās par savas pieslēgumu jaudas un patēriņa radītajām izmaksām un kopējais tarifu līmenis bija starp zemākajiem reģionā ap Baltijas jūru. Savukārt ST nesen veiktie uzlabojumi uzņēmuma efektivitātē ļāva pietuvināt tarifus mūsu galvenajiem konkurentiem investīciju piesaistē – Igaunijai.

Līdz šim sadales sistēmas tarifos bija ietverta vēsturiska politiķu un regulatoru mazspējas liecība – dilemma par izmaksu dalīšanu tika risināta vienkārši – lai maksā uzņēmumi. Politiski tā ir vienkāršāk, diemžēl tautsaimniecība no tā cieš. Pēdējos gados Latvijas industriālie patērētāji bija spiesti par to papildus maksāt aptuveni 100 milj eiro gadā, tostarp, lai daļēji nosegtu Mārupes, Ādažu un citu privātmāju enerģijas piegādes izmaksas. Daļēji tas ir mantojums no komunisma gadiem, daļēji atbildīgo ministru apzinātu darbību rezultāts, lai negrautu savu reitingu. Vēlētājs ir vēlētājs, piepilsētu privātmāju rajoni koncentrē sociāli aktīvus cilvēkus un, šķiet, labāk neriskēt ar potenciāli graujošām sekām.

Latvijā sadales tarifus gandrīz pilnībā nomaksā dzīvokļos dzīvojošas ģimenes ar bērniem, vienfāzes pieslēguma laucinieki, bet tikai daļu no savām izmaksām sedz privātmājas turīgākos novados, kur raksturīgi ir lielākas jaudas pieslēgumi un zemāka to noslodze, ļoti niecīgas tīkla izmaksas sedz elektrostacijas. Nosacīti labāka ir situācija, ja privātmājā ir uzstādīts siltumsūknis. Parasti kolosālu apjomu šo izmaksu ministri ir vēlējuši pārlikt uz uzņēmumiem, kas patērē nozīmīgu enerģijas apjomu un nodarbina lielu darbinieku skaitu.

ST sākotnēji iesniegtajā tarifu projektā tika atcelta šī komunistiskā labuma dalīšana "no katra pēc spējām, katram – pēc vajadzībām" un ieviesta vēl nebijusi struktūra, neatkarīgi no klienta juridiskā statusa. Šī struktūra ir obligāti saglabājama, neatkarīgi no citiem aspektiem.

Klimata un enerģētikas ministram (atbildīgais par enerģētikas politiku) un ekonomikas ministrei (ST kapitāla daļu turētāja) nav vidusceļa. Ja ir jānodrošina konkurētspējīgākais tarifu līmenis Baltijā, tad šādai slēptai šķērssubsīdijai vairs nav vietas tarifos. To pateikt, protams, ir vieglāk nekā izdarīt, jo mēs runājam par sociālo tīklu visskaļāko cilvēku grupu ar vidēji augstākiem ieņēmumiem, kas visdrīzāk algu saņem nevis rūpniecības uzņēmumos, bet gan pakalpojumu sektoros. Risinājums pēc būtības – rūpniecības atbrīvošanai no šķērssubsīdijām ir jāseko aizsargātā lietotāja mehānisma korekcijai, lai palīdzētu tieši trūcīgākajām un ievainojamākajām ģimenēm, kuras visbiežāk nebūs tik skaļas sociālajos tīklos. Šādus atbalsta instrumentus nedrīkst iestrādāt tarifos, bet tiem ir jābūt pietiekami automātiskiem un precīzi mērķētiem.

Valstiski domājot, tieši lieli rūpniecības uzņēmumi rada pietiekami stabilu attīstības bāzi reģionos, zināšanu uzkrāšanu par sarežģītām ražošanas tehnoloģijām, ienākumus bērnu izglītībai un vietu jaunām inovatīvām idejām. Mazās garāžas censoņiem Los Altos pilsētā Ziemeļkalifornijā bija tikpat liela nozīme pasaules inovāciju radīšanā kā apkārtnē esošajām "Hewlett Packard", "Intel", kā arī militārās nozares rūpnīcām, kas nodrošināja darbu un ienākumus vecākiem. Latvijā apstrādes rūpniecība ir nodrošinājusi produktivitātes un atalgojuma spiedienu uz citām nozarēm un ekonomikas industrializācija ir vienīgais veids, lai nākamajās desmitgadēs izvairītos no zemo ienākumu slazda.

Lēmums par tarifu struktūru nedrīkst tikt pakļauts kādu sabiedrisko grupu personisko interešu spiedienam uz tautsaimniecības konkurētspējas rēķina. Tāpēc tuvāko dienu un nedēļu laikā pieņemot lēmumu par sadales tarifu struktūru, aicinu politiķus un regulatoru domāt par Latvijas ekonomikas nākotni, rūpniecības attīstību reģionos! Aicinu būt drosmīgiem, neskatoties uz to, ka vieglāk būtu saglabāt esošo kārtību privātmāju izmaksu mazināšanai uz rūpniecības uzņēmumu rēķina!