Jānis Rozenfelds: Pirmais ceturksnis finanšu tirgos un pensijās – likumsakarības un 'jaunais normālais'

Vispirms par to, kas noticis ''tuvāk mājām''. Pērn, kad Krievija sāka iebrukumu Ukrainā, par īpaši aktuālu jautājumu kļuva Eiropas valstu atkarība no Krievijas gāzes. Šis jautājums satrauca teju ikvienu – drošības ekspertus, politikas veidotājus, uzņēmējus un ikvienu, kura mājas apsildē tiek izmantota gāze. Bažas bija jūtamas arī investoru vidū, taču Eiropai izdevās pārvarēt energoresursu tirgus izaicinājumus un diezgan veiksmīgi pielāgoties jaunajai situācijai, tādējādi investoru acīs kļūstot arvien pievilcīgākai.

Vēl pagājušajā gadā daudziem investoriem Eiropa bija reģions, kas nešķita tik saistošs, drīzāk sekundārs investīciju tirgus, uz kuru virzīt mazāku aktīvu apjomu. Tagad tas sāk mainīties, un šobrīd relatīvi negatīvāks skatījums ir uz ASV.

Marta vidū akciju un obligāciju cenas visā pasaulē sašūpoja ASV reģionālo banku "Silicon Valley Bank", "Signature Bank" un Šveices "Credit Suisse" krahs. Kopumā gan šobrīd izskatās, ka šo banku jautājums tiek kontrolēts veiksmīgi – sākotnējā konkrēto banku klientu panika nav vērsusies plašumā un nav kļuvusi par visas sistēmas problēmu.

Vai arī otrajā ceturksnī turpināsies "normalizēšanās", vai gaidāma izaugsme? Tas atkarīgs no dažādiem makroekonomikas rādītājiem, no kuriem kā galveno jāmin inflāciju. Jau kopš pērnā gada Eiropas un ASV centrālās bankas cenšas iegrožot inflāciju, ceļot procentu likmes. Gada sākumā inflācijas rādītāji joprojām ne tuvu nebija iepriecinoši, taču svaigākie dati rāda, ka inflācija mazinās, tiesa, ASV tas notiek nedaudz lēnāk nekā tika prognozēts. Šobrīd finanšu nozarē redzam, ka daļa tirgus dalībnieku sliecas domāt, ka, sabremzējoties ekonomikai, centrālo banku politika kļūs pielaidīgāka, turpretim citi joprojām šaubās, vai tik drīz redzēsim kādas izmaiņas centrālo banku politikā.

Līdz 2020. gada pavasarim, kad pasaulē sāka plosīties Covid-19 pandēmija, finanšu tirgi ilgus gadus dzīvoja visnotaļ mierpilni, ievērojot, klasisko ciklu – pēc kāpumiem seko kritumi un otrādi. Finanšu tirgu cikliskums, protams, nav atcelts un tirgi arvien tiecas augšup, tad lejup un atkal augšup, taču pēdējo trīs gadu laikā šīs kustības bijušas ne vien pēkšņas, bet arī ļoti dramatiskas – straujam kritumam seko tik pat strauja izaugsme, gada laikā piedzīvojot gan desmitgadē sliktāko rezultātu, gan pilnīgu atgūšanos no tāda krituma.

Domāju, ka rāmā cikliskuma laiks vismaz vēl uz kādu brīdi nebūs mūsu ikdiena. Tā vietā jābūt gataviem straujām izmaiņām, taču tas nebūt nav slikti. Pēdējos gados akciju tirgi uz labām ziņām vienmēr reaģējuši salīdzinoši ātri, arī šogad jau esam redzējuši, ka pat varbūtība par tālāku procentu likmju necelšanu spēj sēt optimismu.

Raugoties tuvā nākotnē, paralēli makroekonomikas rādītājiem, jau pavisam drīz finanšu tirgus var sakustināt lielo uzņēmumu paziņojumi par finanšu rezultātiem šī gada pirmajā ceturksnī.

Tātad mainīgo, kā ierasts, ir ļoti daudz, bet ko tas nozīmē Latvijas pensiju 2. līmeņa dalībniekiem? Protams, notikumi finanšu tirgos pasaulē atstāj ietekmi arī uz ieguldījumu plāniem Latvijā, līdz ar to arī šī gada pirmais ceturksnis ieguldījumu plānos līdzīgi kā finanšu tirgos ir noslēdzies pozitīvi. Atgūties sākuši arī konservatīvie plāni, kas pērn straujā obligāciju likmju kāpuma dēļ, piedzīvoja būtisku vērtības sarukumu.

Ja aplūkojam pensiju 2. līmeņa ieguldījumu plānu ilgtermiņa grafikus, redzam, ka plāni uzrāda pozitīvu rezultātu. Ilgtermiņa sniegums ir objektīvākais no rādītājiem plānu rezultātu izvērtēšanai, kā nekā arī pensijai visbiežāk krājam vairākas desmitgades. Emocijas, ar kurām finanšu tirgus eksperti un analītiķi gaidīja 2023. gadu, joprojām ir aktuālas – kāds ir optimistiskāks, cits mazliet nobažījies, taču vismaz šobrīd joprojām esam "normalizēšanās" periodā.